Trumpam bija taisnība: NATO vajadzētu būt novecojušai

Mēdeja Bendžamina, 2. gada 2019. decembris

Trīs gudrākie Donalda Trampa vārdi izteicās viņa prezidenta kampaņas laikā ir "NATO ir novecojusi". Viņa pretiniece Hilarija Klintone, atmaksāts ka NATO bija "spēcīgākā militārā alianse pasaules vēsturē". Tagad, kad Tramps ir bijis pie varas, Baltais nams papagaiļi tā pati nolietotā līnija, ka NATO ir "visveiksmīgākā alianse vēsturē, kas garantē savu dalībvalstu drošību, labklājību un brīvību". Taču Trampam jau pirmajā reizē bija taisnība: šī 70 gadus vecā organizācija, kas 4. decembrī tiekas Londonā, tā vietā, lai būtu spēcīga alianse ar skaidru mērķi, ir novecojis militārais notikums no aukstā kara laikiem, kam vajadzēja graciozi doties pensijā. pirms daudziem gadiem.

NATO sākotnēji dibināja ASV un 11 citas Rietumu valstis, lai mēģinātu ierobežot komunisma pieaugumu 1949. gadā. Sešus gadus vēlāk komunistiskās valstis nodibināja Varšavas paktu, un caur šīm divām daudzpusējām institūcijām visa pasaule kļuva par aukstā kara kaujas lauku. . Kad PSRS sabruka 1991. gadā, Varšavas pakts izjuka, bet NATO paplašinājās, no sākotnējām 12 dalībvalstīm pieaugot līdz 29 dalībvalstīm. Ziemeļmaķedonija, kas pievienosies nākamgad, palielinās to skaitu līdz 30. NATO ir paplašinājusies arī tālu aiz Ziemeļatlantijas, pievienojot partnerattiecības ar Kolumbiju 2017. gadā. Donalds Tramps nesen ierosināja ka Brazīlija kādu dienu varētu kļūt par pilntiesīgu dalībvalsti.

NATO pēc aukstā kara paplašināšanās uz Krievijas robežām, neraugoties uz iepriekšējiem solījumiem nevirzīties uz austrumiem, ir izraisījusi spriedzes pieaugumu starp Rietumu lielvarām un Krieviju, tostarp vairākkārtēju ciešu saziņu starp militārajiem spēkiem. Tas ir arī veicinājis jaunas bruņošanās sacensības, tostarp kodolarsenāla uzlabojumus un Lielākais NATO “kara spēles” kopš aukstā kara.

Apgalvojot, ka NATO ir “saglabāt mieru”, NATO jau sen ir bombardējusi civiliedzīvotājus un pastrādājusi kara noziegumus. 1999. gadā NATO bez ANO atļaujas iesaistījās militārās operācijās Dienvidslāvijā. Tās nelikumīgajos uzlidojumos Kosovas kara laikā gāja bojā simtiem civiliedzīvotāju. Un tālu no “Ziemeļatlantijas” NATO pievienojās ASV, iebrūkot Afganistānā 2001. gadā, kur tas joprojām ir iestrēdzis divas desmitgades vēlāk. 2011. gadā NATO spēki nelegāli iebruka Lībijā, izveidojot neveiksmīgu valsti, kas lika cilvēku masām bēgt. Tā vietā, lai uzņemtos atbildību par šiem bēgļiem, NATO valstis ir atgriezušas Vidusjūrā izmisušos migrantus, ļaujot tūkstošiem cilvēku nomirt.

Londonā NATO vēlas parādīt, ka ir gatava karot jaunus karus. Tā demonstrēs savu gatavības iniciatīvu – spēju izvietot 30 bataljonus pa sauszemi, 30 gaisa eskadras un 30 jūras spēku kuģus tikai 30 dienās, kā arī stāties pretī nākotnes draudiem no Ķīnas un Krievijas, tostarp ar hiperskaņas raķetēm un kiberkaru. Taču NATO nebūt nav vāja, zemiska kara mašīna, bet patiesībā ir caurstrāvota ar šķelšanos un pretrunām. Šeit ir daži no tiem:

• Francijas prezidents Emanuels Makrons apšauba ASV apņemšanos cīnīties par Eiropu, nosaucis NATO par "smadzeņu mirušo" un ierosinājis izveidot Eiropas armiju Francijas kodolieroču paspārnē.
• Turcija ir saniknojusi NATO dalībvalstis ar savu iebrukumu Sīrijā, lai uzbruktu kurdiem, kuri ir bijuši Rietumu sabiedrotie cīņā pret ISIS. Un Turcija draudējusi uzlikt veto Baltijas aizsardzības plānam, līdz sabiedrotie atbalstīs tās pretrunīgi vērtēto iebrukumu Sīrijā. Turcija arī ir saniknojusi NATO dalībvalstis, īpaši Trampu, iegādājoties Krievijas raķešu sistēmu S-400.
• Tramps vēlas, lai NATO atspēkotu Ķīnas pieaugošo ietekmi, tostarp Ķīnas uzņēmumu izmantošanu 5G mobilo sakaru tīklu izveidē, ko daudzas NATO valstis nevēlas darīt.
• Vai tiešām Krievija ir NATO pretinieks? Francijas Makrons vērsies pie Krievijas, aicinot Putinu apspriest veidus, kā Eiropas Savienība var atstāt aiz muguras Krimas iebrukumu. Donalds Tramps ir publiski uzbrucis Vācijai tās dēļ Nord Stream 2 projekts iepludināt Krievijas gāzi, bet nesen veiktā Vācijas aptauja liecina, ka 66% aptaujāto vēlas ciešākas attiecības ar Krieviju.
• Apvienotajai Karalistei ir lielākas problēmas. Lielbritāniju satrauc Brexit konflikts, un 12. decembrī notiek strīdīgas nacionālās vēlēšanas. Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons, zinot, ka Tramps ir mežonīgi nepopulārs, nevēlas tikt uzskatīts par sev tuvu. Arī Džonsona lielākais sāncensis Džeremijs Korbins nelabprāt atbalsta NATO. Kamēr viņa Darba partija ir apņēmusies atbalstīt NATO, Korbins savā karjerā ir pretkara čempions aicināja NATO "briesmas mieram pasaulē un briesmas pasaules drošībai". Pēdējo reizi Lielbritānija NATO līderus uzņēma 2014. gadā Korbinā teica anti-NATO mītiņš, kurā teikts, ka aukstā kara beigām "vajadzēja būt NATO laikam, lai aizvērtu veikalu, padoties, iet mājās un prom."
• Vēl viens sarežģījums ir Skotija, kurā atrodas ļoti nepopulāra kodolzemūdeņu bāze Trident, kas ir daļa no NATO kodolatturēšanas. Jaunai leiboristu valdībai būtu nepieciešams Skotijas Nacionālās partijas atbalsts. Taču tās līdere Nikola Stērdžena uzstāj, ka viņas partijas atbalsta priekšnosacījums ir apņemšanās slēgt bāzi.
• Eiropieši nevar ciest Trampu (nesen veikta aptauja atklāja, ka viņš tāds ir uzticams tikai 4 procenti eiropiešu!), un viņu vadītāji uz viņu nevar paļauties. Sabiedroto līderi uzzina par prezidenta lēmumiem, kas ietekmē viņu intereses, izmantojot Twitter. Koordinācijas trūkums bija skaidrs oktobrī, kad Tramps ignorēja NATO sabiedrotos, pavēlot ASV speciālajiem spēkiem izvest no Sīrijas ziemeļiem, kur tie bija darbojušies kopā ar Francijas un Lielbritānijas desantniekiem pret Islāma valsts kaujiniekiem.
• ASV neuzticamības dēļ Eiropas Komisija ir izstrādājusi plānus Eiropas “aizsardzības savienībai”, kas koordinēs militāros izdevumus un iepirkumus. Nākamais solis varētu būt militāro darbību koordinēšana atsevišķi no NATO. Pentagons ir sūdzējies par to, ka ES valstis pērk militāro aprīkojumu viena no otras, nevis no ASV, un ir aicinājis šī aizsardzības savienība "dramatisks apvērsums pēdējo trīs desmitgažu laikā, kad transatlantiskā aizsardzības sektora integrācija ir palielinājusies."
• Vai tiešām amerikāņi vēlas karot par Igauniju? Līguma 5. pants nosaka, ka uzbrukums vienai dalībvalstij "uzskatīs par uzbrukumu pret tām visām", kas nozīmē, ka līgums uzliek ASV par pienākumu karot 28 valstu vārdā — pret ko, visticamāk, iebilst kara nogurušie amerikāņi, vēlēties mazāk agresīva ārpolitika, kas vērsta uz mieru, diplomātiju un ekonomisku iesaistīšanos militāra spēka vietā.

Vēl viens būtisks strīda kauls ir par to, kurš maksās par NATO. Iepriekšējā NATO līderu tikšanās reizē prezidents Tramps izsita no darba kārtības, pārmetot NATO valstīm, ka tās nav maksājušas savu daļu, un Londonas sanāksmē Tramps paziņos par simbolisku ASV samazinājumu NATO operāciju budžetam.

Trampa galvenās bažas rada tas, ka dalībvalstis panāk NATO mērķi līdz 2. gadam aizsardzībai tērēt 2024 procentus no iekšzemes kopprodukta, kas ir nepopulārs eiropiešu vidū. dot priekšroku ka viņu nodokļu dolāri iet uz nemilitārām precēm. Tomēr, NATO Ģenerālsekretārs Jens Stoltenbergs lielīsies, ka Eiropa un Kanāda kopš 100. gada ir pievienojušas saviem militārajiem budžetiem 2016 miljardus dolāru — kaut ko atzīs Donalds Tramps — un ka arvien vairāk NATO amatpersonu sasniedz 2 procentu mērķi, lai gan 2019. gada NATO ziņojums liecina, ka to ir izdarījušas tikai septiņas dalībvalstis. : ASV, Grieķija, Igaunija, Lielbritānija, Rumānija, Polija un Latvija.

Laikmetā, kad cilvēki visā pasaulē vēlas izvairīties no kara un tā vietā koncentrēties uz klimata haosu, kas apdraud turpmāko dzīvību uz Zemes, NATO ir anahronisms. Tagad tas veido apmēram trīs ceturtdaļas no militārajiem izdevumiem un ieroču tirdzniecības visā pasaulē. Tā vietā, lai novērstu karu, tas veicina militārismu, saasina globālo spriedzi un palielina kara iespējamību. Šo aukstā kara relikviju nevajadzētu pārveidot, lai saglabātu ASV kundzību Eiropā vai mobilizētos pret Krieviju vai Ķīnu, vai uzsāktu jaunus karus kosmosā. To nevajadzētu paplašināt, bet gan izformēt. Septiņdesmit gadu militārisma ir vairāk nekā pietiekami.

Medea Benjamin ir dibinātājs CODEPINK mieram, un vairāku grāmatu autore, ieskaitot Irānā: Irānas Islāma Republikas reālā vēsture un politika.