Kas ir ienaidnieks? Defundētais militārisms un sociālās vērtības fondu iestādes Kanādā

Dr. Sauls Arbess, līdzdibinātājs un valdes loceklis Kanādas miera iniciatīva, 8. gada 2020. novembris

Tā kā Kanāda pārdomā pasauli pēc COVID un pilsoņi visur apsver jautājumu par militarizētās policijas atgūšanu, mums ir arī jākoncentrējas uz Kanādas militāro budžetu, kas ir palielinājies no 18.9 miljardiem USD 2016.–17. gadā līdz USD 32.7 miljardiem 2019.–20. gadā. Saskaņā ar Kanādas 2017. gada aizsardzības politiku federālā valdība nākamajos divdesmit gados valsts aizsardzībai tērēs 553 miljardus dolāru. Galvenās iepirkuma izmaksas ir par: 88 kaujas lidmašīnām F-35; Canadian Surface Combatant Project un Joint Support Ship Project; divi piegādes kuģi, kas pašlaik tiek pārskatīti; un raķetes un ar to saistītās izmaksas par tās iznīcinātājiem CF 118. Šajās aplēsēs nav iekļautas militārās misijas, piemēram, jo ​​vairāk nekā 18 miljardi dolāru tika iztērēti veltīgai kaujas misijai Afganistānā, kur mēs pat nepakustinājām ciparnīcu Taliban iznīcināšanas virzienā.

Jāatzīmē, ka jaunajā jūras fregates dizainā ir iekļauta iespēja piedalīties ballistisko raķešu aizsardzībā, kas sāk likt Kanādai īstenot šo bezgalīgi dārgo un nepierādīto stratēģiju. 2019. gada jūnijā Parlamenta Budžeta birojs sastādīja pārskatītu jauno kuģu izmaksu tāmi, paredzot, ka nākamā ceturkšņa gadsimtā programma izmaksās gandrīz 70 miljardus ASV dolāru, kas ir par 8 miljardiem ASV dolāru vairāk nekā tika lēsts iepriekš. Iekšējos valdības dokumentos 2016. gadā tika lēsts, ka kopējās darbības izmaksas programmas darbības laikā ir vairāk nekā 104 miljardi USD. Visi šie ieguldījumi ir paredzēti augstas klases kara kaujām. Mums jājautā: kurš ir ienaidnieks, pret kuru mēs agresīvi bruņojamies ar šīm milzīgajām izmaksām? 

11. gada 2020. jūnijā Kanādas prese ziņoja, ka Aizsardzības departamenta ministra vietniece Džodija Tomasa paziņoja, ka viņa nav saņēmusi nekādus norādījumus no federālās valdības, ka tā plāno samazināt savus ievērojami palielinātos militāros izdevumus, neskatoties uz augošo federālo deficītu un kritisko nepieciešamību. lai sagatavotos atveseļošanai pēc Covid-19 Kanādā. Patiesībā viņa norādīja, ka: "... amatpersonas turpina darbu pie plānotās jaunu karakuģu, iznīcinātāju un cita aprīkojuma iegādes." 

Pretstatā tam ir gandrīz līdzenas valdības investīcijas klimata pārmaiņu mazināšanā un vidē, kas ir aptuveni USD 1.8 miljardi gadā. Tas ir nožēlojami maz, ja ņemam vērā krīzes, ar kurām saskaramies, pieņemot, ka būs tikai viens pašreizējās pandēmijas vilnis. Kanādai ir jāpāriet uz videi nekaitīgu ekonomiku, atsakoties no fosilā kurināmā ražošanas, lai iekļautu godīgu pāreju un pārvietoto darbinieku pārkvalifikāciju. Ir nepieciešami ārkārtēji ieguldījumi jaunajā ekonomikā, lai varētu virzīties uz klimata pārmaiņu mazināšanu, vides ilgtspējību un sociālo taisnīgumu, kas dos labumu visiem kanādiešiem. Mums nav vajadzīgi palielināti ieguldījumi lietās, kurām nav glābjošas sociālās vērtības, bezgalīgi gatavojoties karam.

No kurienes nāks līdzekļi šīm investīcijām? Pārvēršot milzīgos plānotos izdevumus šajos būtiskajos uzdevumos. Kanādas militārie spēki ir jāsamazina līdz tādam līmenim, kas ir pietiekams, lai aizsargātu mūsu suverenitāti, bet nevarētu darboties kā karojošais ārzemēs, piemēram, apšaubāmās NATO misijās visā pasaulē. Drīzāk Kanādai būtu jāatbalsta ierosinātais ANO Ārkārtas miera dienests (UNEPS), kas ir pastāvīgs ANO formējums, kurā ir 14–15000 XNUMX specializētu darbinieku, kas paredzēts bruņotu konfliktu novēršanai un civiliedzīvotāju aizsardzībai. Kanādas spēkiem būtu arī ievērojami jāpalielina līdzdalība ANO miera operācijās, kas ir samazinājusies tuvu nullei.

UNEPS varētu radikāli samazināt mūsu vajadzību pēc nacionāliem spēkiem ārpus pašaizsardzības. Drīzāk mūsu lomai vajadzētu būt nekareivīgai vidējai varai, kas cenšas panākt nevardarbīgu konflikta atrisināšanu sarunās. Mums var būt vai nu uzpūsts militārais spēks ar paaugstinātu kaujas gatavību pret nenoteiktiem ienaidniekiem, vai arī veiksmīga atveseļošanās pēc COVID, kas uzlabo mūsu cilvēku dzīves kvalitāti un ilgtspējīgu praksi. Mēs nevaram atļauties abus.