Autors Breds Volfs Bieži sapņiJanvāris 15, 2023
[Redaktora piezīme: Darbs, lai izbeigtu karu, dažkārt šķiet kā nebeidzams kāpums kalnup, ar nelielu miera kustību, ko pārspēj militāri industriālās kongresa akadēmiskās ideju laboratorijas komplekss, kas virza stāstu par karu. Vienmēr atcerēsimies, ka mūsu pusē ir divas nepārspējamas priekšrocības – patiesība un skaistums. Šis skaistais raksts to pasaka daudz labāk nekā es. Šajā gadījumā dzejas skaistumu pastiprina citi autora darbi – Breds Volfs ir Zaporožjes aizsardzības projekta vadības komitejas loceklis, kas apmāca brīvprātīgo komandu, lai dotos uz Ukraina, lai uzlabotu kara apdraudētas atomelektrostacijas drošību.]
Karš ir melu valoda. Auksts un bezjūtīgs, tas izplūst no truliem, tehnokrātiskiem prātiem, izsūcot krāsu dzīvi. Tas ir institucionāls aizvainojums cilvēka garam.
Pentagons runā kara valodā. Prezidents un Kongress runā kara valodā. Korporācijas runā kara valodā. Viņi mūs nomāc no sašutuma, drosmes un skaistuma atzinības. Viņi izdara dvēseles slaktiņu.
Ņemiet, piemēram, neseno ziņot izdevis Stratēģisko un starptautisko pētījumu centrs (CSIS) ar nosaukumu “Nākamā kara pirmā kauja: ķīniešu iebrukums Taivānā”. Šī ideju grupa veica 24 kara spēļu atkārtojumus, kurās Ķīna iebrūk Taivānā. ASV un tās sabiedrotie reaģē. Rezultāts katru reizi: neviens neuzvar. Ne īsti.
Jūsu darbs IR Klientu apkalpošana ziņot valstis,
"ASV un Japāna zaudē desmitiem kuģu, simtiem lidmašīnu un tūkstošiem karavīru. Šādi zaudējumi daudzus gadus kaitētu ASV globālajai pozīcijai. Kamēr Taivānas militārpersonas ir nesalauztas, tās ir ļoti degradētas un atstātas, lai aizsargātu sabojāto ekonomiku uz salas bez elektrības un pamata pakalpojumiem. Arī Ķīna smagi cieš. Tās flote ir izpostīta, tās desanta spēku kodols ir salauzts, un desmitiem tūkstošu karavīru ir karagūstekņi.
Degradēts. Sabojāta ekonomika. Zaudējumi. Ziņojumā ir norādīts uz milzīgu skaitu vīriešu, sieviešu un bērnu, kurus nogalināja bumbas un lodes, ekonomiku un iztikas līdzekļus, kas ir katastrofāli izpostīti, valstis, kas gadiem ilgi izpostītas. Tas pat neattiecas uz kodolapmaiņas iespējamību. Tās vārdos nav jūtamas šādas realitātes asās sāpes un skumjas, nedzīvi, bez dvēseles. Šie zombiji-tehnokrāti nekaro tikai pret cilvēkiem, bet ar saprātu, pret cilvēka emocijām.
Dzejnieks ir vajadzīgs, lai pateiktu patiesību. Dzeja atzīst nevis ideālo, bet īsto. Tas sagriež līdz kaulam. Tas nemirst. Tas neskatās prom.
Viņi nomira un tika aprakti dubļos, bet viņu rokas izcēlās.
Tāpēc viņu draugi izmantoja rokas, lai pakārtu ķiveres.
Un lauki? Vai notikušais nav mainījis laukus?
Mirušie nav tādi kā mēs.
Kā lauki var turpināties kā vienkārši lauki?
Valoda var atbrīvot mūsu prātus vai ieslodzīt tos. Tam, ko mēs sakām, ir nozīme. Grūtie, tukšie, patiesie rēķināšanas vārdi. Izrunājiet patiesības vārdus par karu un militārpersonām, kas vairs nevar turpināt savu iemidzinošo nāves atkārtojumu.
Karavīrs zēns karstā saulē strādā ar nazi
nolobīt seju no miruša vīrieša
un pakārt to pie koka zara
ziedošs ar tādām sejām.
Karā tiek izmantota filoloģija, kas iztukšota no cilvēcības. Tas runā apzināti prātu satriecošā veidā, lai aizskartu pārdomātās šausmīgās, slepkavnieciskās darbības. Viscīdīgās kara spēles ziņot CSIS turpina: "Nav stingras atvērtā pirmkoda analīzes par iebrukuma darbības dinamiku un rezultātiem, neskatoties uz tā kritisko raksturu." Tas izklausās antiseptiski, garlaicīgi, bet patiesībā tā ir. . .
Tas ir sliktāks par atmiņu, atklāto nāves valsti.
Mums bija paredzēts poētiski domāt un runāt. Atklāt melus. Dzeja ienīst banālo, ķemmējas cauri detrītam, lai sniegtu neparastu liecību. Tas ir domāt un runāt reāli un pārpasaulīgi, izgaismot pasaules darbus neatkarīgi no tā, vai tie ir traki vai skaisti. Dzeja redz lietas tādas, kādas tās ir, skatās uz dzīvi nevis kā objektu, kas jāizmanto, bet gan apcerēts, cienīts.
Kāpēc melot? Kāpēc ne dzīve, kā tu to esi iecerējis?
Ja mēs uztveram savu cilvēcību nopietni, mūsu reakcijai pret kara radītājiem ir jābūt sacelšanās. Mierīga un poētiska, spēcīga un neatlaidīga. Mums ir jāpaaugstina cilvēka stāvoklis, jo viņi cenšas to degradēt. Nāves tirgotāji nevar uzvarēt kustību, kas runā dzejas valodā.
Korporatīvā valsts zina, ko viņi dara. Viņi vispirms cenšas anestēt mūsu prātu, lai viņi varētu nogalināt mūsu ķermeni bez pretestības. Viņiem tas labi padodas. Viņi zina, kā mūs novirzīt, noplicināt. Un, ja mēs savācām pietiekami vardarbīgu niknumu, viņi zina, kā reaģēt uz mūsu vardarbību. Bet ne poētisks protests. Viņu nervu ceļi neved pie dzejas, pie nevardarbīga potenciāla, pie mīlestības vīzijām. Viņu valoda, vārdi un spēks nokalst pirms viņu darbu patiesās izpausmes.
Tāpēc mēs jūtamies
pietiek klausīties
vējam, kas grūst citronus,
suņiem, kas tikšķ pa terasēm,
zinot, ka, kamēr putni un siltāks laiks uz visiem laikiem virzās uz ziemeļiem,
to saucieni, kas pazūd
var paiet gadi, lai nokļūtu šeit.
Nevardarbīgi revolucionāri, kas runā dzejas valodā, var uzvarēt. Tiek lēsts, ka tas aizņem tikai 3.5 procenti iedzīvotāju skaitu, lai sagrautu represīvāko totalitāro valsti. Un, neskatoties uz mūsu tiesībām, mēs dzīvojam represīvā korporatīvā totalitārā valstī, kurā tiek ieslodzīti patiesības teicēji un tiek plaši un bez izšķirības nogalināti visā pasaulē. Vai starp mums šajās Amerikas Savienotajās Valstīs ir 11 miljoni, kas vēlas runāt un dzirdēt godīgu dzejas valodu?
Un tā, neskatieties prom. Runājiet ar nesatricināmu drosmi un godīgumu. Vārdiem ir nozīme. Sniedziet liecību dzīvībai un netīrajiem kara meliem. Esi dzejnieks revolucionārs. Patiesība nogalinās zvēru.
Tu man saki, ka esi dzejnieks. Ja tā, tad mūsu galamērķis ir tāds pats.
Tagad es esmu laivinieks, kurš pasaules galā brauc ar taksometru.
Es redzēšu, ka tu droši ieradīsies, mans draugs, es tevi nogādāšu.
(Karolīnas Foršas dzeja)
