Autori Kreigs Brauns, Jergens Johansens, Majkens Juls Sērensens un Stellans Vintāgens Neapmierinātība, Marts 29, 2022
Kā miera, konfliktu un pretošanās zinātnieki mēs uzdodam sev to pašu jautājumu, ko mūsdienās daudzi citi cilvēki: ko mēs darītu, ja būtu ukraiņi? Mēs ceram, ka būsim drosmīgi, nesavtīgi un cīnīsimies par brīvu Ukrainu, balstoties uz mūsu rīcībā esošajām zināšanām. Pretošanās vienmēr prasa pašatdevi. Tomēr ir efektīvi veidi, kā pretoties iebrukumam un okupācijai, kas neietver sevi vai citu apbruņošanu un izraisīs mazāk ukraiņu nāves gadījumu nekā militārā pretošanās.
Mēs domājām, kā — ja mēs dzīvotu Ukrainā un būtu tikko iebrukuši — mēs vislabāk aizstāvētu ukraiņu tautu un kultūru. Mēs saprotam loģiku, kas slēpjas aiz Ukrainas valdības aicinājuma pēc ieročiem un karavīriem no ārvalstīm. Tomēr mēs secinām, ka šāda stratēģija tikai paildzinās sāpes un novedīs pie vēl lielākas nāves un iznīcības. Mēs atceramies karus Sīrijā, Afganistānā, Čečenijā, Irākā un Lībijā, un mūsu mērķis būtu izvairīties no šādas situācijas Ukrainā.
Tad paliek jautājums: ko mēs tā vietā darītu, lai aizsargātu ukraiņu tautu un kultūru? Mēs ar cieņu raugāmies uz visiem karavīriem un drosmīgajiem civiliedzīvotājiem, kas cīnās par Ukrainu; kā šī varenā gatavība cīnīties un mirt par brīvu Ukrainu var kalpot par īstu Ukrainas sabiedrības aizsardzību? Jau tagad cilvēki visā Ukrainā spontāni izmanto nevardarbīgus līdzekļus, lai cīnītos pret iebrukumu; mēs darīsim visu iespējamo, lai organizētu sistemātisku un stratēģisku pilsonisko pretošanos. Mēs izmantotu nedēļas un varbūt pat mēnešus, lai dažus Rietumukrainas reģionus varētu mazāk ietekmēt militārās cīņas, lai sagatavotu sevi un citus civiliedzīvotājus gaidāmajam.
Tā vietā, lai ieguldītu cerības militāros līdzekļos, mēs nekavējoties sāktu pēc iespējas vairāk cilvēku apmācīt civilo pretošanos un labāk organizētu un koordinētu civilo pretošanos, kas jau notiek spontāni. Pētījumi šajā jomā liecina, ka neapbruņota pilsoniskā pretošanās daudzos apstākļos ir efektīvāka nekā bruņota cīņa. Cīņa ar okupācijas varu vienmēr ir grūta, neatkarīgi no tā, kādi līdzekļi tiek izmantoti. Tomēr Ukrainā ir zināšanas un pieredze, ka miermīlīgi līdzekļi var novest pie pārmaiņām, piemēram, Oranžās revolūcijas laikā 2004. gadā un Maidana revolūcijas laikā 2014. gadā. Lai gan šobrīd apstākļi ir ļoti atšķirīgi, ukraiņi var izmantot turpmākās nedēļas, lai uzzinātu vairāk. , izplatīt šīs zināšanas un veidot tīklus, organizācijas un infrastruktūru, kas cīnās par Ukrainas neatkarību visefektīvākajā veidā.
Šodien ar Ukrainu valda visaptveroša starptautiskā solidaritāte — atbalsts, ko mēs varam paļauties uz to, ka nākotnē tiks sniegts arī neapbruņotai pretestībai. Paturot to prātā, mēs centīsimies koncentrēties uz četrām jomām.
1. Mēs nodibināsim un turpināsim attiecības ar Krievijas pilsoniskās sabiedrības grupām un biedriem, kas atbalsta Ukrainu. Lai gan viņi ir pakļauti nopietnam spiedienam, pastāv cilvēktiesību grupas, neatkarīgi žurnālisti un parastie pilsoņi, kas uzņemas lielu risku, lai pretotos karam. Ir svarīgi, lai mēs zinātu, kā ar viņiem sazināties, izmantojot šifrētu saziņu, un mums ir vajadzīgas zināšanas un infrastruktūra, kā to izdarīt. Mūsu lielākā cerība uz brīvu Ukrainu ir tāda, ka Krievijas iedzīvotāji nevardarbīgas revolūcijas ceļā gāzīs Putinu un viņa režīmu. Mēs arī atzīstam drosmīgo pretošanos Baltkrievijas līderim Aleksandram Lukašenko un viņa režīmam, mudinot turpināt saikni un koordināciju ar aktīvistiem šajā valstī.
2. Izplatīsim zināšanas par nevardarbīgās pretošanās principiem. Nevardarbīga pretošanās balstās uz noteiktu loģiku, un principiāla nevardarbības līnijas ievērošana ir svarīga tās sastāvdaļa. Mēs nerunājam tikai par morāli, bet arī par to, kas konkrētajos apstākļos ir visefektīvākais. Dažiem no mums varētu būt bijis kārdinājums nogalināt krievu karavīrus, ja redzētu iespēju, taču mēs saprotam, ka ilgtermiņā tas nav mūsu interesēs. Tikai dažu krievu karavīru nogalināšana nedos nekādus militārus panākumus, taču, visticamāk, tiks deleģēti visi, kas iesaistīti civilajā pretošanā. Mūsu krievu draugiem būs grūtāk nostāties mūsu pusē un Putinam būs vieglāk apgalvot, ka esam teroristi. Runājot par vardarbību, Putinam ir visas kārtis, tāpēc mūsu labākā iespēja ir spēlēt pavisam citu spēli. Parastie krievi ir iemācījušies uzskatīt ukraiņus kā savus brāļus un māsas, un mums tas ir maksimāli jāizmanto. Ja krievu karavīri būs spiesti nogalināt daudzus miermīlīgus ukraiņus, kuri drosmīgi pretojas, okupācijas karavīru morāle stipri pazemināsies, palielināsies dezertēšana, nostiprināsies Krievijas opozīcija. Šī parasto krievu solidaritāte ir mūsu lielākais trumpis, kas nozīmē, ka mums jādara viss iespējamais, lai Putina režīmam nebūtu iespējas mainīt šo priekšstatu par ukraiņiem.
3. Izplatīsim zināšanas par nevardarbīgās pretošanās metodēm, īpaši tām, kuras veiksmīgi izmantotas iebrukumu un okupāciju laikā. Tajās Ukrainas teritorijās, kuras jau ir okupējusi Krievija, un ilgstošas Krievijas okupācijas gadījumā mēs vēlētos, lai mēs paši un citi civiliedzīvotāji būtu gatavi turpināt cīņu. Okupācijas varai ir nepieciešama stabilitāte, miers un sadarbība, lai okupāciju veiktu ar vismazākajiem resursiem. Nevardarbīga pretošanās okupācijas laikā ir saistīta ar nesadarbošanos visos okupācijas aspektos. Atkarībā no tā, kādi okupācijas aspekti ir visvairāk nicināti, iespējamās nevardarbīgās pretošanās iespējas ir streiki rūpnīcās, paralēlas skolu sistēmas veidošana vai atteikšanās sadarboties ar administrāciju. Dažas nevardarbīgas metodes ir saistītas ar daudzu cilvēku pulcēšanu redzamos protestos, lai gan okupācijas laikā tas var būt saistīts ar lielu risku. Iespējams, nav pienācis laiks lielajām demonstrācijām, kas raksturoja Ukrainas iepriekšējās nevardarbīgās revolūcijas. Tā vietā mēs koncentrētos uz izkliedētākām un mazāk riskantām darbībām, piemēram, Krievijas propagandas pasākumu boikotiem vai koordinētām uzturēšanās dienām mājās, kas var novest ekonomiku uz strupceļu. Iespējas ir bezgalīgas, un mēs varam smelties iedvesmu no valstīm, kuras Otrā pasaules kara laikā okupēja nacisti, no Austrumtimoras neatkarības cīņām vai citām mūsdienās okupētām valstīm, piemēram, Rietumpapua vai Rietumsahāra. Tas, ka Ukrainas situācija ir unikāla, neliedz mums mācīties no citiem.
4. Mēs nodibināsim kontaktus ar starptautiskām organizācijām, piemēram, Peace Brigades International vai Nonvilent Peaceforce. Pēdējo 40 gadu laikā tādas organizācijas kā šīs ir uzzinājušas, kā starptautiskie novērotāji var būtiski ietekmēt vietējos cilvēktiesību aktīvistus, kuri apdraud viņu dzīvību. Viņu pieredzi no tādām valstīm kā Gvatemala, Kolumbija, Sudāna, Palestīna un Šrilanka, iespējams, var attīstīt atbilstoši apstākļiem Ukrainā. Ieviešana var aizņemt kādu laiku, taču ilgtermiņā viņi varētu organizēt un nosūtīt Krievijas civiliedzīvotājus uz Ukrainu kā "neapbruņotus miesassargus" kā daļu no starptautiskām komandām. Putina režīmam būs grūtāk pastrādāt zvērības pret Ukrainas civiliedzīvotājiem, ja tam būs liecinieki Krievijas civiliedzīvotāji vai liecinieki būs to valstu pilsoņi, kuras uztur draudzīgas attiecības ar viņa režīmu, piemēram, Ķīna, Serbija vai Venecuēla.
Ja mums būtu Ukrainas valdības atbalsts šai stratēģijai, kā arī piekļuve tiem pašiem ekonomiskajiem resursiem un tehnoloģiskajām zināšanām, kas tagad ir militārajai aizsardzībai, mūsu piedāvāto stratēģiju būtu bijis vieglāk īstenot. Ja mēs būtu sākuši gatavoties pirms gada, šodien mēs būtu daudz labāk ekipēti. Tomēr mēs uzskatām, ka neapbruņotai pilsoniskajai pretestībai ir labas izredzes sakaut potenciālo nākotnes okupāciju. Krievijas režīmam okupācijas veikšana prasīs naudu un personālu. Okupācijas uzturēšana izmaksās vēl dārgāk, ja Ukrainas iedzīvotāji masveidā nesadarbosies. Tikmēr, jo miermīlīgāka ir pretošanās, jo grūtāk ir leģitimizēt to cilvēku apspiešanu, kuri pretojas. Šāda pretestība nodrošinātu arī labas attiecības ar Krieviju nākotnē, kas vienmēr būs labākā Ukrainas drošības garantija ar šo vareno kaimiņu austrumos.
Protams, mums, kas dzīvojam ārzemēs drošībā, nav tiesību ukraiņiem stāstīt, kas viņiem jādara, bet, ja mēs šodien būtu ukraiņi, mēs izvēlētos šo ceļu. Nav viegla ceļa, un nevainīgi cilvēki mirs. Taču viņi jau mirst, un, ja tikai Krievijas puse izmanto militāru spēku, izredzes saglabāt ukraiņu dzīvības, kultūru un sabiedrību ir daudz lielākas.
– Apbalvotais profesors Stellans Vintāgens, Masačūsetsas Universitāte, Amhersta, ASV
– asociētais profesors Majken Jul Sørensen, Østfold University College, Norvēģija
– Profesors Ričards Džeksons, Otago Universitāte, Jaunzēlande
– Mets Meijers, Starptautiskās miera pētniecības asociācijas ģenerālsekretārs
– Dr. Kreigs Brauns, Masačūsetsas Amherstas universitāte, Apvienotā Karaliste
– emeritētais profesors Braiens Mārtins, Volononas Universitāte, Austrālija
– Jörgen Johansen, neatkarīgs pētnieks, Journal of Resistance Studies, Zviedrija
– emeritētais profesors Endrjū Rigbijs, Koventrijas Universitāte, Apvienotā Karaliste
– Starptautiskās samierināšanas stipendijas prezidente Lota Šestrema Bekere
– Henriks Frikbergs, revd. Bīskapu padomnieks starpreliģiju, ekumenikas un integrācijas jautājumos, Gēteborgas diecēze, Zviedrijas baznīca
– profesors Lesters Kurcs, Džordža Meisona universitāte, Amerikas Savienotās Valstis
– profesors Mihaels Šulcs, Gēteborgas Universitāte, Zviedrija
– profesors Lī Smitijs, Svārtmoras koledža, Amerikas Savienotās Valstis
– Dr. Ellen Furnari, neatkarīgs pētnieks, Amerikas Savienotās Valstis
– asociētais profesors Toms Heistings, Portlendas štata universitāte, ASV
– Doktorantūras mācītāja Kārena Van Fosana, neatkarīgā pētniece, Amerikas Savienotās Valstis
– Pedagogs Sherri Maurin, SMUHSD, ASV
– Paaugstināta laju vadītāja Džoanna Tūrmane, Sanhosē diecēze, Amerikas Savienotās Valstis
– profesors Šons Čabots, Austrumu Vašingtonas universitāte, Amerikas Savienotās Valstis
– emeritētais profesors Maikls Naglers, UC, Bērklija, ASV
– MD, bijušais adjunkts Džons Rūvers, Sentmiķeļa koledža unWorld BEYOND War, Savienotās Valstis
– PhD, pensionēts profesors Rendijs Janzens, Mir centra miera centrs Selkirkas koledžā, Kanādā
– Dr. Martin Arnold, Miera darba un nevardarbīgo konfliktu pārveides institūts, Vācija
– PhD Louise CookTonkin, neatkarīga pētniece, Austrālija
– Mērija Žirāra, kvekere, Kanāda
– režisors Maikls Bērs, Nonviolence International, ASV
– profesors Egons Špīgels, Vehtas universitāte, Vācija
– Profesors Stīvens Zuness, Sanfrancisko Universitāte, Amerikas Savienotās Valstis
– Dr. Kriss Brauns, Svinbērnas Tehnoloģiju universitāte, Austrālija
- izpilddirektors Deivids Svonsons, World BEYOND War, ASV
– Lorina Pītersa, kristiešu miera uzturētāju komandas, Palestīna/ASV
– PEACEWORKERS direktors David Hartsough, PEACEWORKERS, ASV
– emeritētais tiesību zinātņu profesors Viljams S Geimers, Greter Victoria Peace School, Kanāda
– Ingvar Rönnbäck dibinātājs un valdes priekšsēdētājs, Other Development Foundation, Zviedrija
Amos Oluwatoye kungs, Nigērija
– PhD pētnieks Virendra Kumar Gandhi, Mahatma Gandhi Centrālā universitāte, Bihāra, Indija
– profesore Berita Bliesemana de Gevara, Aberistvitas universitātes Starptautiskās politikas katedra, Apvienotā Karaliste
– Advokāts Tomass Ennefors, Zviedrija
– Miera studiju profesore Kellija Rē Krēmere, Sv. Benedikta koledža/St. Džona universitāte, ASV
Lasse Gustavsson, Independent, Kanāda
– Filozofs un autors Ivar Rönnbäck, WFP – World Future Press, Zviedrija
– Viesprofesors (atvaļināts) Džordžs Leikijs (Swarthmore College, ASV).
– Asociētā profesore Dr. Anne de Jong, Amsterdamas Universitāte, Nīderlande
– Dr. Veronique Dudouet, Berghofas fonds, Vācija
– Asociētais profesors Christian Renoux, Orleānas Universitāte un IFOR, Francija
– Arodbiedrību pārstāvis Rodžers Hultgrēns, Zviedrijas Transporta darbinieku arodbiedrība, Zviedrija
– doktora grāda kandidāts Pīters Kazinss, Miera un konfliktu pētījumu institūts, Spānija
– Asociētā profesore María del Mar Abad Grau, Universidad de Granada, Spānija
– profesors Mario Lopess-Martinezs, Granadas Universitāte, Spānija
– vecākais pasniedzējs Alexandre Christoyannopoulos, Loughborough University, Apvienotā Karaliste
– PhD Džeisons Makleods, neatkarīgais pētnieks, Austrālija
– Pretestības studiju līdzstrādniece Džoana Šīhana, Masačūsetsas Universitāte, Amhersta, ASV
– Asociētais profesors Aslam Khan, Mahatma Gandhi Centrālā universitāte, Bihar, Indija
– Dalilah Shemia-Goeke, Volongonas Universitāte, Vācija
– Dr. Mollija Volless, Portlendas štata universitāte, Amerikas Savienotās Valstis
– profesors Hosē Anhels Ruiss Himeness, Granadas Universitāte, Spānija
– Priyanka Borpujari, Dublinas pilsētas universitāte, Īrija
– asociētais profesors Braiens Palmers, Upsalas Universitāte, Zviedrija
– Senators Tims Materns, ND Senāts, Amerikas Savienotās Valstis
– Starptautiskais ekonomists un doktora grāda kandidāts Hanss Sinklers Zakss, neatkarīgais pētnieks, Zviedrija/Kolumbija
– Beate Roggenbuck, Vācijas platforma civilo konfliktu pārveidei
______________________________
Craig Brown
Kreigs Brauns ir UMass Amherst socioloģijas nodaļas filiāle. Viņš ir žurnāla Journal of Resistance Studies redaktora palīgs un Eiropas Miera pētniecības asociācijas valdes loceklis. Viņa doktora grāds novērtēja pretošanās metodes 2011. gada Tunisijas revolūcijas laikā.
Jorgens Johansens
Jorgens Johansens ir ārštata akadēmiķis un aktīvists ar 40 gadu pieredzi vairāk nekā 100 valstīs. Viņš strādā par Pretošanās pētījumu žurnāla redaktora vietnieku un Ziemeļvalstu nevardarbības pētījumu grupas jeb NORNONS koordinatoru.
Majkens Jūls Sērensens
Majkena Jul Sørensen ieguva doktora grādu par disertāciju “Humoristiski politiskie triki: nevardarbīgi sabiedriski izaicinājumi varai” Vollongongas Universitātē, Austrālijā 2014. gadā. Majkens ieradās Karlstades universitātē 2016. gadā, bet turpināja kā goda doktora grāda zinātniskais līdzstrādnieks universitātē. no 2015. līdz 2017. gadam Vollongongā. Majkens ir bijis pionieris humora kā nevardarbīgas pretošanās apspiešanai metodes izpētē un publicējis desmitiem rakstu un vairākas grāmatas, tostarp Humors politiskajā aktīvismā: radošā nevardarbīgā pretošanās.
Stellans Vintāgens
Stellans Vinthāgens ir socioloģijas profesors, zinātnieks-aktīvists un iesācējs nevardarbīgās tiešās darbības un pilsoniskās pretošanās pētījumos Masačūsetsas Universitātē Amherstā, kur viņš vada Pretestības pētījumu iniciatīvu.
2 Atbildes
Ich unterstütze gewaltlosen Widerstand. Die Nato ist ein kriegerisches Bündnis, es gefährdet weltweit souveräne Staaten.
Die USA, Russland und China und die arabischen Staaten sind imperiale Mächte, deren Kriege um Rohstoffe und Macht Menschen, Tiere und Umwelt vernichten.
Leider sind die USA die Hauptkriegstreiber, die CIP sind international vertreten. Noch mehr Aufrüstung bedeutet noch mehr Kriege und Bedrohung aller Menschen.
Mi proponas legadon de
https://medium.com/@kravchenko_mm/what-should-russia-do-with-ukraine-translation-of-a-propaganda-article-by-a-russian-journalist-a3e92e3cb64
Tiom da perforto posttulos eĉ pli komplika neperfortan metodon…