autors Fils Andersons, World Beyond War, Marts 15, 2022
"Karš vienmēr ir izvēle, un tā vienmēr ir slikta izvēle." World Beyond War savā publikācijā “Globālā drošības sistēma: alternatīva karam”.
Karš Ukrainā ir gan trauksmes zvans par kara muļķību, gan reta iespēja virzīties uz mierīgāku pasauli.
Karš nav atbilde, vai Krievija iebrūk Ukrainā vai ASV iebrūk Afganistānā un Irākā. Tā nav atbilde, ja kāda cita nācija izmanto militāru vardarbību, lai īstenotu kādu politisku, teritoriālu, ekonomisku vai etnisku tīrīšanu. Arī karš nav risinājums, kad iebrukušie un apspiestie cīnās ar vardarbību.
Lasot stāstus par dažāda vecuma un izcelsmes ukraiņiem, brīvprātīgā iesaistīšanās cīņā var šķist varonīga. Mēs visi vēlamies uzmundrināt parasto pilsoņu drosmīgos, pašaizliedzīgos, stājoties pretim iebrucējiem. Bet tas var būt vairāk Holivudas fantāzija nekā racionāls veids, kā pretoties iebrukumam.
Mēs visi vēlamies palīdzēt, dodot Ukrainai ieročus un kara piegādes. Bet tā ir neracionāla un maldīga domāšana. Mūsu atbalsts, visticamāk, pagarinās konfliktu un nogalinās vairāk ukraiņu, nevis novedīs pie Krievijas spēku sakāves.
Vardarbība – neatkarīgi no tā, kas to pastrādā un kādam nolūkam – tikai saasina konfliktus, nogalinot nevainīgus cilvēkus, sagraujot valstis, iznīcinot vietējo ekonomiku, radot grūtības un ciešanas. Reti kad tiek sasniegts kaut kas pozitīvs. Biežāk konflikta pamatcēloņi tiek atstāti gadu desmitiem nākotnē.
Terorisma izplatība, gadu desmitiem ilgās slepkavības Izraēlā un Palestīnā, Pakistānas un Indijas konflikti par Kašmiru, kā arī kari Afganistānā, Jemenā un Sīrijā ir aktuāli piemēri tam, ka karā nav izdevies sasniegt jebkāda veida valsts mērķus.
Mums ir tendence domāt, ka, saskaroties ar kausli vai agresoru, ir tikai divas iespējas – cīnīties vai pakļauties. Bet ir arī citi varianti. Kā Gandijs demonstrēja Indijā, nevardarbīga pretošanās var gūt panākumus.
Mūsdienās pilsoniskā nepaklausība, protesti, streiki, boikoti un nesadarbošanās akcijas ir guvušas panākumus pret vietējiem tirāniem, apspiešanas sistēmām un ārvalstu iebrucējiem. Vēsturiskie pētījumi, kas balstīti uz reāliem notikumiem laikā no 1900. līdz 2006. gadam, ir parādījuši, ka nevardarbīga pretošanās ir divreiz veiksmīgāka politisko pārmaiņu panākšanā nekā bruņota pretošanās.
Piemērs bija 2004.–05. gada “oranžā revolūcija” Ukrainā. Pašreizējie video, kuros redzami neapbruņoti Ukrainas civiliedzīvotāji, kuri ar saviem līķiem bloķē Krievijas militārās karavānas, ir vēl viens nevardarbīgas pretošanās piemērs.
Arī ekonomiskajām sankcijām ir vāji panākumi. Mēs uzskatām, ka sankcijas ir mierīga alternatīva militārajam karam. Bet tas ir tikai cits kara veids.
Mēs gribam ticēt, ka ekonomiskās sankcijas piespiedīs Putinu atkāpties. Bet sankcijas uzliks kolektīvu sodu krievu tautai par Putina un viņa autoritārās kleptokrātijas pastrādātajiem noziegumiem. Sankciju vēsture liecina, ka cilvēki Krievijā (un citās valstīs) cietīs ekonomiskās grūtības, badu, slimības un nāvi, kamēr valdošā oligarhija netiks ietekmēta. Sankcijas sāp, bet tās reti attur no pasaules līderu sliktas uzvedības.
Ekonomiskās sankcijas un ieroču piegāde uz Ukrainu apdraud arī pārējo pasauli. Šīs darbības tiks uzskatītas par Putina provokatīviem karadarbiem, un tās var viegli novest pie kara paplašināšanās uz citām valstīm vai kodolieroču izmantošanas.
Vēsture ir pilna ar “lieliskiem maziem” kariem, kas kļuva par lielām katastrofām.
Acīmredzot šajā brīdī vienīgais saprātīgais risinājums Ukrainā ir tūlītējs pamiers un visu pušu apņemšanās risināt patiesas sarunas. Tas prasīs uzticamas, neitrālas valsts (vai tautu) iejaukšanos, lai panāktu miermīlīgu konflikta noregulējumu.
Šim karam ir arī potenciāls sudraba apšuvums. Kā redzams no demonstrācijām pret šo karu, Krievijā un daudzās citās valstīs pasaules iedzīvotāji vēlas mieru.
Milzīgais, bezprecedenta atbalsts ekonomiskajām sankcijām un pretestība Krievijas iebrukumam varētu būt starptautiskā solidaritāte, kas vajadzīga, lai beidzot nopietni uztvertu kara izbeigšanu kā visu valdību instrumentu. Šī solidaritāte varētu dot impulsu nopietnam darbam pie bruņojuma kontroles, nacionālo armiju likvidēšanas, kodolieroču likvidēšanas, ANO reformēšanas un stiprināšanas, Pasaules tiesas paplašināšanas un virzības uz visu valstu kolektīvo drošību.
Valsts drošība nav nulles summas spēle. Vienai tautai nav jāzaudē, lai cita uzvarētu. Tikai tad, kad visas valstis būs drošas, katrai valstij būs drošība. Šī “kopējā drošība” prasa izveidot alternatīvu drošības sistēmu, kuras pamatā ir neprovokatīva aizsardzība un starptautiska sadarbība. Pašreizējā vispasaules militārās nacionālās drošības sistēma ir neveiksmīga.
Ir pienācis laiks pielikt punktu karam un kara draudiem kā pieņemtam valsts amatniecības instrumentam.
Sabiedrības apzināti gatavojas karam ilgi pirms kara sākuma. Karš ir iemācīta uzvedība. Tas prasa milzīgu laiku, pūles, naudu un resursus. Lai izveidotu alternatīvu drošības sistēmu, mums ir iepriekš jāsagatavojas labākai miera izvēlei.
Mums ir nopietni jādomā par kara izbeigšanu, kodolieroču atcelšanu un pasaules militāro spēku ierobežošanu un demontāžu. Mums ir jānovirza resursi no karadarbības uz mieru.
Miera un nevardarbības izvēle ir jāiestrādā nacionālajās kultūrās, izglītības sistēmās un politiskajās institūcijās. Jābūt mehānismiem konfliktu risināšanai, starpniecībai, tiesāšanai un miera uzturēšanai. Mums ir jāveido miera kultūra, nevis jāslavina karš.
World Beyond War ir visaptverošs, praktisks plāns, lai izveidotu alternatīvu pasaules kopējās drošības sistēmu. Tas viss ir izklāstīts viņu publikācijā “Globālā drošības sistēma: alternatīva karam”. Viņi arī parāda, ka tā nav utopiska fantāzija. Pasaule ir virzījusies uz šo mērķi vairāk nekā simts gadus. Apvienoto Nāciju Organizācija, Ženēvas konvencijas, Pasaules tiesa un daudzi bruņojuma kontroles līgumi ir pierādījums.
Miers ir iespējams. Karam Ukrainā vajadzētu būt modinātājam visām tautām. Konfrontācija nav vadība. Kareivība nav spēks. Provokācija nav diplomātija. Militārās darbības konfliktus neatrisina. Kamēr visas tautas to neatzīs un nemainīs savu militāristisko uzvedību, mēs turpināsim atkārtot pagātnes kļūdas.
Kā teica prezidents Džons F. Kenedijs: "Cilvēcei ir jāizbeidz karš, pretējā gadījumā karš pieliks punktu cilvēcei."
