Pārtrauciet nākamajam prezidentam uzsākt nākamo karu

Hilarija Klintone tagad saka, ka viņas “prioritāte numur viens” Sīrijā ir Bašara al Asada atstādināšana, liekot mūs nākamgad uz kara ceļa ar Sīriju un Krieviju. Neatkarīgi no tā, vai balsojat par viņu vai nē, jums ir jāapņemas viņu atturēt no šī ārprāta, ko prezidents Obama gudri novairīja 2013. gadā. Sīrija un Krievija patiešām izdara kara noziegumus Alepo, taču, ja jums ir kārdinājums “Lidojuma aizlieguma zona” vai “humānā iejaukšanās” pret Sīrijas, Krievijas un Irānas spēkiem, apsveriet šos desmit faktus un novērojumus:

1/  Mēs nekad nedzirdam par zvērībām, ko pastrādājuši sunnītu nemiernieku spēki, kurus atbalsta ASV, tostarp ar Al Qaeda saistītus islāmistus, kas tagad klusējot iekļauti nemiernieku rindās. Pēkšņa režīma maiņa Sīrijā novedīs pie tā, ka šie spēki būs atbildīgi un cīnīsies viens ar otru par varu. Daži uzvarējušie nemiernieki veiktu etnisko/sektantu tīrīšanu pret alavītiem, kristiešiem un kurdiem, liekot daudzām no šīm un citām minoritātēm baidīties no nemierniekiem tikpat lielā mērā kā sunnītu vairākums baidās no Asada. Jā, karš var pasliktināties un kļūs vēl sliktāks ar lielāku ārēju iejaukšanos.

2/  Jebkurai “lidojumu aizlieguma zonai” virs Sīrijas noteikti sekos gan Krievijas, gan ASV lidmašīnu notriekšana., neparedzamā eskalācijā, kas varētu viegli izplatīties citur reģionā vai pasaulē. Sīrijas/Krievijas spēku bombardēšana izraisītu vairāk civiliedzīvotāju, nevis mazāk civiliedzīvotāju. 2013. gada nopludinātajā stenogrammā Hilarija atzina: “Lai izveidotu lidojumu aizlieguma zonu, jums ir jāizņem visa pretgaisa aizsardzība, no kurām daudzas atrodas apdzīvotās vietās. Tātad mūsu raķetes, pat ja tās ir pretraķetes, tāpēc mēs nepakļaujam riskam savus pilotus — jūs nogalināsit daudz sīriešu.

3/ ASV aktīvi palīdz Saūda Arābijas bombardēt Houthi nemierniekus Jemenā, ar postījumiem un civiliedzīvotāju nāvi, kas maz atšķiras no Sīrijas/Krievijas Alepo bombardēšanas. ASV tikko tieši palaida raķetes pret hutiešiem, iesaistot mūs ļoti bīstamā reģionālā starpkara posmā starp Saūda Arābiju un Irānu. Valsts departamenta runasvīrs Džons Kērbijs kļuva nesapratis, kad žurnālisti viņam lūdza definēt atšķirību starp krieviem Sīrijā un saūdiem Jemenā.

4/ ASV ir aptuveni 800 ārvalstu militāro bāzu visā pasaulē. Krievijai ir tieši divas bāzes ārpus bijušās padomju teritorijas– abi Sīrijā. Putins cenšas līdzināties tam, ko ASV darīja Irākā un Afganistānā, izveidojot Krieviju kā reģionālo un globālo spēku. Krievija dara tieši to pašu, ko ASV darīja Panamā — nekaunīgi iejaucas tās valsts lietās, kurā atrodas tās bāzes. ASV nav leģitimitātes kritizēt globālā imperiālisma augšupeju vai demonizēt Krieviju par to pašu zvērību pastrādāšanu, ko ASV spēki izdarīja Fallūdžā un citur.

5/  Krievija neatkāpsies, ja mēs sāksim notriekt tās lidmašīnu. Putins bija “Groznijas miesnieks” Čečenijā (jo Rietumi pievēra acis), un viņš ir iejaukusies pret nacionālistiskajām valdībām Gruzijā un Ukrainā. Viņš dosies uz kaut kur citur pasaulē – apbruņos Irānu, izveidos jūras spēku bāzi Ēģiptē vai apdraudēs Latviju. Viens no veidiem, kā mazināt viņa populāro pievilcību, ir beigt iejaukties viņa nacionālistiskajā propagandā, ka NATO apņem Krieviju un klusējot atbalsta fašistus un ultranacionālistus uz tās robežām. Viņš politiski uzplaukst tikai tad, kad palielinās Rietumu militārais spiediens, un viņš var attēlot sevi kā NATO stāju. Gan Krievija, gan Irāna arī plaukst, kad ASV un Izraēlas zobenu grabēšana paaugstina naftas cenas pasaulē.

6/ “Humānās iejaukšanās” prakse atbalsta dubultstandartus kas tikai izceļ otras puses, nevis ASV sabiedroto zvērības. Bila Klintona sprādzieni Bosnijā un Kosovā apturēja Serbijas spēku veikto etnisko tīrīšanu, bet aktīvi veicināja Horvātijas un Albānijas kaujinieku veikto etnisko tīrīšanu. Obamas bombardēšana Lībijā, lai it kā “glābtu” Bengāzi, beidzās ar Lībijas pārvēršanu par brīvas uguns zonu. Tā nebija iesaistīšanās kā neitrāla partija, bet gan nostāšanās pilsoņu karā un tā pagarināšana. Īsta “humānā iejaukšanās” liktu visām pusēm sastingt, nevis uzbrukt vienam cilvēktiesību pārkāpējam par labu citam.

7/  Šķiet, ka ASV vēlas iedalīt Sīriju etniskos/sektantiskos anklāvos kā daļa no “apmetnes”, tāpat kā tas notika Dienvidslāvijā un lielā mērā Irākā. Sadalīšana nenes ilgstošu mieru, kā liecina Palestīnas un Indijas piemēri. Reģionālā autonomija palīdz veidot mieru, taču kopienas un pat ģimenes vēsturiski ir pārāk sajauktas, lai nodrošinātu “tīru” teritoriālo nošķiršanu bez masīvas vardarbības un genocīda etniskās/sektantiskās tīrīšanas. Bet tas palīdz neoliberālajam kapitālam, ja lielas daudznacionālas valstis tiek sadalītas vieglāk kontrolējamās minivalstīs.

8/ Ir bijuši daudzi ceļi, kas nav veikti, lai panāktu mieru Sīrijā kopš patiesas demokrātiskās revolūcijas pret Asadu sākās 2011. gadā. Nekad nav bijusi izvēle starp “kaut ko darīt” un “neko nedarīt”. ASV un Izraēla varētu beigt atbalstīt sunnītu islāmistu nemierniekus, apmaiņā pret to, ka Krievija un Irāna atturēs ļaunākās no Asada vadītās alavītu vadītās militārās zvērības, un pretēji. Viņi abi varētu atbalstīt kurdu drosmīgo aizsardzību pret ISIS, nevis pārdot tos (vēlreiz) Turcijas militārpersonām. Viņi varētu sadarboties ar Sīrijas pilsonisko sabiedrību, kas sāka revolūciju, nevis tikai apbruņot militārpersonas un kaujiniekus. Viņi varētu vienoties par reģionālu deeskalāciju un koalīcijas valdību, kas garantē minoritāšu tiesības un ļauj sīriešiem koncentrēties uz reālajiem ISIS draudiem un kara ekonomiskajām sagrāvumiem.

9/ Režīma maiņa Irākā izskatīsies pēc maziem kartupelīšiem, ja jaunā administrācija piemānīs amerikāņu tautu, atļaujot tā saukto “humāno iejaukšanos” Sīrijā. Mēs varētu ļoti ātri iesaistīties plašā reģionālajā karā — ar ASV, Saūda Arābiju, Izraēlu, Persijas līča valstīm un Sīrijas, Irākas un Jemenas sunnītiem vienā pusē un Krieviju, Irānu, Sīriju, Irākas šiītiem, Hizbollah un huti otrā pusē. Reģions ir pulvera muca, kurā ir sapinušās alianses, kas līdzīgi Eiropai Pirmā pasaules kara priekšvakarā. Nevajadzētu daudz, lai šis murgs pāraugtu kodolkonfrontācijā. Krievija nepārprotami mobilizējas iespējamam konfliktam un izsaka brīdinājumus ar valsts mediju un civilās aizsardzības mācībām, taču mūsu vadītāji mums nav teikuši, cik riskanta ir kļuvusi situācija.

10/ Sīrijā 2017. gadā ir apdraudēts daudz vairāk nekā Irākā 2003. gadā.

Irākas karam nekad nebija iespējas pāraugt pilnā karā ar Krieviju un Irānu vai izraisīt kodolkonfrontāciju. Un tā kā gan Hilarija Klintone, gan Donalds Tramps nekritiski pieņem Bendžamina Netanjahu viedokli par Irānu kā galveno ienaidnieku Tuvajos Austrumos, Izraēla un Persijas līča valstis nākamgad tiks atraisītas, lai atsāktu militāro sadursmi ar Irānu, kas arī varētu mūs novest pie valsts vārtiem. elle.

Ir iespējams nostāties pret Asadu un Putinu un joprojām iebilst pret Klintones vai Trampa kariem, kas uzliesmo Tuvos Austrumus. Kurš uzvarēs 8. novembrī^th, zaudējušo kandidātu vārdi ātri izgaisīs. mūsu Nākamās dienas “prioritātei numur viens” vajadzētu būt, lai jaunais prezidents nevestu mūs uz jauna liela kara ceļa.