Kā sešpadsmit delegāti, kas pārstāv miera kustības no visas pasaules, mēs esam ceļojuši no Āzijas, Klusā okeāna, Eiropas un Ziemeļamerikas, lai Korejas pussalā sasauktu Vankūveras sieviešu forumu par mieru un drošību — pasākumu, kas tiek rīkots, solidarizējoties ar Kanādas feministu ārpolitiku. veicināt Korejas pussalas krīzes miermīlīgu atrisinājumu. Sankcijas un izolācija nav spējušas ierobežot Ziemeļkorejas kodolieroču programmu un tā vietā nopietni kaitēt Ziemeļkorejas civiliedzīvotājiem. Korejas pussalu bez kodolieročiem varēs izveidot tikai ar patiesu iesaistīšanos, konstruktīvu dialogu un savstarpēju sadarbību. Ārlietu ministriem, kas piedalās 16. janvāra samitā par drošību un stabilitāti Korejas pussalā, mēs sniedzam šādus ieteikumus:
- Nekavējoties iesaistīt visas attiecīgās puses dialogā bez priekšnosacījumiem, lai strādātu, lai panāktu Korejas pussalu bez kodolieročiem;
- Atteikties no atbalsta maksimālā spiediena stratēģijai, atcelt sankcijas, kurām ir kaitīga ietekme uz Ziemeļkorejas iedzīvotājiem, strādāt pie diplomātisko attiecību normalizēšanas, novērst šķēršļus pilsoņu savstarpējai sadarbībai un stiprināt humāno sadarbību;
- Pagarināt olimpiskā pamiera garu un apstiprināt starpkoreju dialoga atsākšanu, atbalstot: i) sarunas par ASV un ROK kopīgo militāro mācību turpināšanu dienvidos un kodolizmēģinājumu un raķešu izmēģinājumu turpmāku apturēšanu ziemeļos, ii) apņemšanos neveikt pirmo kodoltriecienu vai konvencionālo triecienu, un iii) pamiera līguma aizstāšanas procesu ar Korejas miera līgumu;
- Ievērojiet visus Drošības padomes ieteikumus par sievietēm, mieru un drošību. Jo īpaši mēs mudinām jūs īstenot Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūciju 1325, kurā atzīts, ka jēgpilna sieviešu līdzdalība visos konfliktu risināšanas un miera veidošanas posmos stiprina mieru un drošību visiem.
Šie ieteikumi ir balstīti uz mūsu ilgo pieredzi, sadarbojoties ar ziemeļkorejiešiem, izmantojot pilsoņu diplomātiju un humānās palīdzības iniciatīvas, kā arī uz mūsu kolektīvo pieredzi militārisma, kodolatbruņošanās, ekonomiskajām sankcijām un neatrisinātā Korejas kara cilvēku izmaksām. Samits ir satraucošs atgādinājums, ka sapulcētajām valstīm ir vēsturiska un morāla atbildība oficiāli izbeigt Korejas karu. Apņemšanās neveikt pirmo triecienu var mazināt spriedzi, ievērojami samazinot uzbrukuma iespējamību un nepareiza aprēķina risku, kas varētu izraisīt tīšu vai netīšu kodola palaišanu. Korejas kara atrisināšana var būt visefektīvākā darbība, lai apturētu intensīvo militarizāciju Ziemeļaustrumāzijā, kas nopietni apdraud mieru un drošību 1.5 miljardiem cilvēku šajā reģionā. Korejas kodolkrīzes miermīlīgs risinājums ir galvenais solis ceļā uz pilnīgu kodolieroču likvidēšanu pasaulē. 2
PAMATOJUMS PAR IETEIKUMIEM ĀRlietu ministriem
- Nekavējoties iesaistīt visas attiecīgās puses dialogā bez priekšnosacījumiem, lai strādātu, lai panāktu Korejas pussalu bez kodolieročiem;
- Paplašināt olimpiskā pamiera garu un apliecināt atbalstu starpkoreju dialogam, uzsākot: i) turpināt ASV un ROK kopīgo militāro mācību apturēšanu dienvidos, ii) apņemšanos neveikt pirmo kodoltriecienu vai konvencionālo triecienu; un iii) process, lai pamiera līgumu aizstātu ar Korejas miera līgumu;
2018. gadā tiek atzīmēta 65. gadadiena kopš pamiera līguma — pamiera, ko ASV vadītās ANO pavēlniecības vārdā parakstīja KTDR, ĶTR un ASV militārie komandieri.1 Sapulcināt to valstu pārstāvjus, kuras nosūtīja ieročus, karaspēku, ārstus un medmāsas. un medicīniskā palīdzība ASV vadītajai militārajai koalīcijai Korejas kara laikā, Vankūveras samits sniedz iespēju kopīgiem spēkiem atbalstīt miera līguma īstenošanu, lai izpildītu pamiera IV pantā doto solījumu. 27. gada 1953. jūlijā sešpadsmit ārlietu ministri parakstīja pamiera papildinājumu, apliecinot: “Mēs atbalstīsim Apvienoto Nāciju Organizācijas centienus panākt taisnīgu izlīgumu Korejā, pamatojoties uz principiem, kurus jau sen ir noteikusi Apvienoto Nāciju Organizācija, un kas prasa vienotu, neatkarīgu un demokrātisku Koreju. Vankūveras samits ir izdevīgs, bet prātīgs atgādinājums, ka sapulcētajām valstīm ir vēsturiska un morāla atbildība oficiāli izbeigt Korejas karu.
Apņemšanās neveikt pirmo triecienu vēl vairāk mazinātu spriedzi, ievērojami samazinot eskalācijas vai nepareiza aprēķina risku, kas varētu izraisīt tīšu vai netīšu kodoliekārtu palaišanu. Dalībvalstīm, kas parakstījušas ANO Statūtus, ir jārisina strīdi ar miermīlīgiem līdzekļiem.2 Turklāt preventīvs militārs trieciens Ziemeļkorejai, lai arī cik ierobežots tas būtu, gandrīz noteikti izraisītu masīvu prettriecienu un izraisītu pilna mēroga prettriecienu. konvencionālais vai kodolkarš Korejas pussalā. ASV Kongresa izpētes dienests lēš, ka tikai pirmajās kaujas stundās tiktu nogalināti 300,000 XNUMX cilvēku. Turklāt desmitiem miljonu cilvēku dzīvības tiktu apdraudētas abās Korejas plaisas pusēs, un vēl simtiem miljonu tiktu tieši ietekmēti visā reģionā un ārpus tā.
Korejas kara atrisināšana var būt visefektīvākā darbība, lai apturētu intensīvo militarizāciju Ziemeļaustrumāzijā3, kas nopietni apdraud 1.5 miljardu cilvēku mieru un drošību reģionā. Milzīgais militārais pieaugums ir negatīvi ietekmējis to cilvēku dzīvi, kas dzīvo netālu no ASV militārajām bāzēm Okinavas štatā, Japānā, Filipīnās, Dienvidkorejā, Guamā un Havaju salās. Militarizācija šajās valstīs ir aizskarta cilvēku cieņa, cilvēktiesības un kolektīvās tiesības uz pašnoteikšanos. Viņu zemes un jūras, no kurām ir atkarīga iztika un kurām ir kultūrvēsturiska nozīme, kontrolē militārpersonas un tās piesārņo militārās operācijas. Seksuālu vardarbību veic militārpersonas pret uzņēmējām kopienām, īpaši sievietēm un meitenēm, un ticība spēka izmantošanai strīdu risināšanā ir dziļi iesakņojusies, lai saglabātu patriarhālo nevienlīdzību, kas veido sabiedrības visā pasaulē.
- Atteikties no atbalsta maksimālā spiediena stratēģijai, atcelt sankcijas, kurām ir kaitīga ietekme uz Ziemeļkorejas iedzīvotājiem, strādāt pie diplomātisko attiecību normalizēšanas, novērst šķēršļus pilsoņu savstarpējai sadarbībai un stiprināt humāno sadarbību;
Ārlietu ministriem ir jārisina ANO Drošības padomes un divpusējo sankciju pret KTDR ietekme, kuru skaits un nopietnība ir pieaudzis. Lai gan sankciju aizstāvji tās uzskata par miermīlīgu alternatīvu militārām darbībām, sankcijām ir vardarbīga un katastrofāla ietekme uz iedzīvotājiem, par ko liecina sankcijas pret Irāku 1990. gados, kas izraisīja simtiem tūkstošu Irākas bērnu priekšlaicīgu nāvi. ANO DP uzstāj, ka ANO sankcijas pret Ziemeļkoreju nav vērstas pret civiliedzīvotājiem4, tomēr pierādījumi liecina par pretējo. Saskaņā ar UNICEF 5. gada ziņojumu 2017 procenti no visiem bērniem vecumā līdz pieciem gadiem cieš no vidēji smagas līdz smagas attīstības traucējumiem.28 Lai gan ANO Drošības padomes Rezolūcijā 6 ir atzītas KTDR pilsoņu “lielās neapmierinātās vajadzības”, tā nosaka atbildību tikai par šīm neapmierinātajām vajadzībām. ar KTDR valdību un nemin pašu sankciju iespējamo vai faktisko ietekmi.
Arvien biežāk šīs sankcijas ir vērstas uz civilo ekonomiku KTDR, un tāpēc tām, visticamāk, būs vēl vairāk negatīva ietekme uz cilvēku iztiku. Piemēram, tekstilizstrādājumu eksporta un darba ņēmēju nosūtīšanas uz ārzemēm aizliegumi būtiski ietekmē līdzekļus, ar kuriem parastie KTDR pilsoņi parasti pelna līdzekļus iztikas nodrošināšanai. Turklāt nesenie pasākumi, kuru mērķis ir ierobežot naftas produktu importu no KTDR, apdraud turpmāku negatīvu humāno ietekmi.
Saskaņā ar Deivida fon Hipela un Pētera Heisa teikto: “Reakcijas uz naftas un naftas produktu ierobežojumiem tūlītējā primārā ietekme būs uz labklājību; cilvēki būs spiesti staigāt vai vispār nekustēties, un autobusus stumt, nevis tajos braukt. Mājsaimniecībās būs mazāk gaismas, jo būs mazāk petrolejas un mazāk elektroenerģijas ražošanas uz vietas. Būs vairāk mežu izciršanas, lai ražotu biomasu un kokogli, ko izmanto gazifikatoros kravas automašīnu darbināšanai, izraisot lielāku eroziju, plūdus, mazāku pārtikas ražu un lielāku badu. Būs mazāk dīzeļdegvielas ūdens sūknēšanai rīsu laukumu apūdeņošanai, ražas pārstrādei pārtikas produktos, pārtikas un citu mājsaimniecībai nepieciešamo preču transportēšanai, kā arī lauksaimniecības produktu transportēšanai uz tirgiem, pirms tie sabojājas.”7 Savā vēstulē ANO humānās palīdzības pastāvīgais koordinators. Ziemeļkoreja min 42 piemērus, kad sankcijas ir kavējušas humānās palīdzības darbu8, ko nesen apstiprināja Zviedrijas vēstnieks ANO.9 ANO, starptautiskās organizācijas un NVO KTDR jau vairākus gadus ir saskārušās ar pieaugošām darbības grūtībām, piemēram, starptautiskas palīdzības neesamību. banku sistēmas, caur kurām pārskaitīt operatīvos līdzekļus. Viņi arī ir saskārušies ar kavēšanos vai aizliegumiem nodrošināt būtisku medicīnisko aprīkojumu un farmaceitiskos produktus, kā arī aparatūru lauksaimniecībai un ūdens apgādes sistēmām.
Pret KTDR vērsto sankciju panākumi izskatās vāji, ņemot vērā faktu, ka dialoga sākšana starp ASV un Ziemeļkoreju ir atkarīga no KTDR apņemšanās panākt denuklearizāciju. Šis priekšnosacījums nerisina KTDR kodolprogrammas pamatcēloņus, proti, Korejas kara neatrisināto raksturu un nepārtraukto un pieaugošo ģeopolitisko spriedzi reģionā, kas jau sen bija pirms KTDR kodolprogrammas un ko daļēji var uzskatīt par galveno motivāciju. lai tā iegūtu kodolspēju. Tā vietā mēs aicinām uz iesaistītu diplomātiju, tostarp reālu dialogu, normalizētām attiecībām un uzsākt sadarbību, uzticēšanos veidojošus pasākumus, kas spēj radīt un uzturēt stabilu politisko vidi abpusējām un izdevīgām saitēm reģionā, kā arī profilaksei un savlaicīga iespējamā konflikta atrisināšana.
- Ievērojiet visus Drošības padomes ieteikumus par sievietēm, mieru un drošību. Jo īpaši mēs mudinām jūs īstenot Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūciju 1325, kurā atzīts, ka jēgpilna sieviešu līdzdalība visos konfliktu risināšanas un miera veidošanas posmos stiprina mieru un drošību visiem.
Globālais pētījums, kurā aplūkots piecpadsmit 1325. gada ANO DP rezolūcijas īstenošanas gadi, sniedz visaptverošus pierādījumus tam, ka sieviešu vienlīdzīga un jēgpilna līdzdalība miera un drošības centienos ir ļoti svarīga ilgtspējīgam mieram.
Pārskats, kas aptver trīs desmitgades četrdesmit miera procesus, liecina, ka no 182 parakstītajiem miera līgumiem vienošanās tika panākta visos gadījumos, izņemot vienu, kad sieviešu grupas ietekmēja miera procesu. Ministru sanāksme notiek pēc Kanādas nacionālā rīcības plāna par ANO DP Rezolūciju 1325 uzsākšanas, kas apliecina apņemšanos iekļaut sievietes visos miera procesa posmos. Šī tikšanās ir iespēja visām valdībām nodrošināt sieviešu līdzdalību abās galda pusēs. Valstīm, kas piedalās samitā ar feministisku ārpolitiku, ir jāpiešķir finansējums sieviešu organizācijām un kustībām, lai veicinātu to līdzdalības spēju.
KĀPĒC MUMS NEPIECIEŠAMS MIERA LĪGUMS, LAI BEIGTOS KORIJAS KARĀ
2018. gadā aprit septiņdesmit gadi kopš divu atsevišķu Korejas valstu — Korejas Republikas (ROK) — proklamēšanas dienvidos un Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas (KTDR) — proklamēšanas ziemeļos. Korejai tika liegta suverenitāte pēc atbrīvošanās no Japānas, tās koloniālās apspiedējas, un tā vietā to patvaļīgi sadalīja aukstā kara lielvaras. Karadarbība izcēlās starp konkurējošām Korejas valdībām, un ārvalstu armiju iejaukšanās padarīja Korejas karu internacionalizētu. Pēc trīs kara gadiem, vairāk nekā trīs miljoniem bojāgājušo un Korejas pussalas pilnīgas iznīcināšanas tika parakstīts pamiers, taču tas nekad nepārvērsās par miera līgumu, kā to solīja pamiera līguma parakstītāji. Kā sievietes no valstīm, kas piedalījās Korejas karā, mēs uzskatām, ka sešdesmit pieci gadi ir pārāk ilgs laiks, lai noslēgtu pamieru. Miera līguma neesamība ir apturējusi progresu demokrātijas, cilvēktiesību, attīstības un korejiešu ģimeņu atkalapvienošanās jomā, kas traģiski šķirtas trīs paaudzēs.
PIEZĪMES:
1 Vēsturiskas korekcijas nolūkā ANO pavēlniecība nav ANO vienība, bet gan militāra koalīcija, kuru vada ASV. 7. gada 1950. jūlijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūcija Nr. 84 ieteica dalībvalstīm sniegt militāro un citu palīdzību Dienvidkorejai "nodrošināt spēkus un citu palīdzību, kas ir pieejama vienotai pavēlniecībai ASV pakļautībā". ASV vadītajai militārajai koalīcijai pievienojās šādas valstis: Lielbritānijas Sadraudzība, Austrālija, Beļģija, Kanāda, Kolumbija, Etiopija, Francija, Grieķija, Luksemburga, Nīderlande, Jaunzēlande, Filipīnas, Taizeme un Turcija. Dienvidāfrika nodrošināja gaisa vienības. Dānija, Indija, Norvēģija un Zviedrija nodrošināja medicīniskās vienības. Itālija atbalstīja slimnīcu. 1994. gadā ANO ģenerālsekretārs Butross Butross-Gali paskaidroja: “Drošības padome neizveidoja vienoto pavēlniecību kā tās pakļautībā esošu palīgstruktūru, bet tikai ieteica izveidot šādu pavēlniecību, norādot, ka tā ir pakļauta Savienotās Valstis. Tāpēc vienotās pavēlniecības likvidēšana neietilpst neviena Apvienoto Nāciju Organizācijas orgāna kompetencē, bet gan Amerikas Savienoto Valstu valdības kompetencē.
2. Harta aizliedz spēka piedraudēšanu vai lietošanu, izņemot gadījumus, kad tas ir pienācīgi atļauts ar Drošības padomes rezolūciju vai nepieciešamas un samērīgas pašaizsardzības gadījumos. Preventīvā pašaizsardzība ir likumīga tikai tad, ja saskaras ar patiesi nenovēršamiem draudiem, kad pašaizsardzības nepieciešamība ir “tūlītēja, nepārvarama, neatstājot nekādu līdzekļu izvēli un bez pārdomu brīža” saskaņā ar Karolīnas pamatformulu. Attiecīgi tas būtu starptautisko paražu tiesību pārkāpums uzbrukt Ziemeļkorejai, kamēr tā neuzbrūk sev un kamēr vēl ir jāīsteno diplomātiskie ceļi.
3 Saskaņā ar Stokholmas Starptautiskā miera pētniecības institūta (SIPRI) datiem 2015. gadā Āzijā bija “ievērojams militāro izdevumu pieaugums”. No desmit lielākajiem militārajiem izdevumiem četras valstis atrodas Ziemeļaustrumāzijā un 2015. gadā iztērēja: Ķīna 215 miljardus dolāru, Krievija 66.4 miljardus dolāru, Japāna 41 miljardu dolāru, Dienvidkoreja 36.4 miljardus dolāru. Pasaulē lielākā militārā tērētāja ASV ir iztērējusi visas četras šīs Ziemeļaustrumāzijas lielvalstis ar 596 miljardiem dolāru.
4 Barbara Crossette, “Iraq Sanctions Kill Children, ANO Reports”, 1. gada 1995. decembris, New York Times, http://www.nytimes.com/1995/12/01/world/iraq-sanctions-kill-children- un-reports.html
5 ANO DP 2375“... nav paredzēts, lai radītu negatīvas humanitāras sekas KTDR civiliedzīvotājiem vai negatīvi ietekmētu vai ierobežotu tās darbības, tostarp saimnieciskās darbības un sadarbību, pārtikas palīdzību un humāno palīdzību, kas nav aizliegtas (……) un starptautisko un nevalstisko organizāciju darbs, kas veic palīdzības un palīdzības pasākumus KTDR KTDR civiliedzīvotāju labā.
6 UNICEF “Pasaules bērnu stāvoklis 2017”. https://www.unicef.org/publications/files/SOWC_2017_ENG_WEB.pdf
7 Pīters Hejs un Deivids fon Hipels, “Sankcijas pret Ziemeļkorejas naftas importu: ietekme un efektivitāte”, NAPSNet īpašie ziņojumi, 05. gada 2017. septembris, https://nautilus.org/napsnet/napsnet-special-reports/sanctions-on- ziemeļkorejas naftas importa ietekme un nepietiekamība/
8 Čads O'Karols, “Nopietnas bažas par sankciju ietekmi uz Ziemeļkorejas palīdzības darbu: ANO KTDR Rep”, 7. gada 2017. decembris, https://www.nknews.org/2017/12/serious-concern-about-sanctions -impact-on-north-korea-aid-work-un-dprk-rep/
9 Bažas par sankciju negatīvajām humanitārajām sekām pauda Zviedrijas vēstnieks ANO DP ārkārtas sanāksmē 2017. gada decembrī: “Padomes pieņemtajiem pasākumiem nekad nav bijis paredzēts negatīvi ietekmēt humāno palīdzību, tāpēc jaunākie ziņojumi, ka sankcijām ir nelabvēlīgas sekas
