Autors Alfrēds de Zajass World BEYOND War, Septembris 28, 2023
Ja “doktrīna” par pienākumu aizsargāt (R2P) kaut ko nozīmē[1], tad tas attiecas uz traģēdiju, kas kopš 2020. gada risinās Armēnijas Artsahas republikā, kas plašāk pazīstama kā Kalnu Karabaha. Azerbaidžānas nelegālā agresija 2020. gadā, ko pavada kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci, kā cita starpā dokumentējis Human Rights Watch[2], veidoja Osmaņu genocīda pret armēņiem turpinājumu[3]. Saskaņā ar Romas Statūtu 5., 6., 7. un 8. pantu tas būtu pienācīgi jāizmeklē Starptautiskajai krimināltiesai Hāgā.[4] Azerbaidžānas prezidentam Ilham Alijevam ir jāuzstāda apsūdzība un jāsauc pie atbildības. Par šiem noziegumiem nedrīkst būt nesodāma.
Kā bijušais ANO neatkarīgais eksperts un 2023. gada septembra Azerbaidžānas ofensīvas nopietnības dēļ esmu ierosinājis ANO Cilvēktiesību padomes prezidentam vēstniekam Vāclavam Balekam un ANO augstajam cilvēktiesību komisāram Volkeram Turkam sasaukt Cilvēktiesību padomes īpašā sesija, lai apturētu Azerbaidžānas izdarītos nopietnos cilvēktiesību pārkāpumus un sniegtu tūlītēju humāno palīdzību Armēnijas iedzīvotājiem, kuri, cita starpā, ir cietuši nelikumīgā aplenkumā un blokādē, kas izraisīja bada nāvi un masveida izceļošanu. Armēnija.
Šis kalnu reģions, kas atrodas blakus Armēnijai, ir tas, kas ir palicis pāri no 3000 gadus vecām armēņu etniskās grupas apmetnēm, ko persieši un grieķi jau zināja kā Alarodioi, ko minēja Darijs I un Hērodots. Armēnijas karaliste uzplauka romiešu laikos ar galvaspilsētu Artašatu (Artaksata), kas atrodas Aras upē netālu no mūsdienu Erevānas. Sv. Gregorijs Apgaismotājs (Krikor) 314. gadā karali Tiridātu III pieņēma kristietībā un izveidoja kristietību kā valsts reliģiju. Bizantijas imperators Justinians I reorganizēja Armēniju četrās provincēs un pabeidza valsts hellenizācijas uzdevumu līdz 536. gadam.
8. gadsimtā Armēnija nonāca arvien pieaugošā arābu ietekmē, taču saglabāja savu atšķirīgo kristīgo identitāti un tradīcijas. 11. gadsimtā Bizantijas imperators Bazils II dzēsa Armēnijas neatkarību un drīz pēc tam teritoriju iekaroja Seljuq turki. 13. gadsimtā visa Armēnija nonāca mongoļu rokās, bet armēņu dzīve un mācības turpināja koncentrēties ap baznīcu un saglabātas klosteros un ciematu kopienās. Pēc Konstantinopoles ieņemšanas un pēdējā Bizantijas imperatora nogalināšanas osmaņi nodibināja savu varu pār armēņiem, taču respektēja Konstantinopoles armēņu patriarha prerogatīvas. Krievijas impērija 1813. gadā iekaroja daļu Armēnijas un Kalnu Karabahu, pārējā daļa palika Osmaņu impērijas jūgā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, sākās Osmaņu genocīds pret armēņiem un citām kristiešu minoritātēm. Tiek lēsts, ka aptuveni pusotrs miljons armēņu un gandrīz miljons grieķu no Pontosas, Smirnas[5] kā arī citi Osmaņu impērijas kristieši tika iznīcināti, pirmais genocīds 20. gs.
Armēņu un jo īpaši Kalnu Karabahas iedzīvotāju ciešanas nebeidzās ar Osmaņu impērijas sabrukumu, jo revolucionārā Padomju Savienība iekļāva Kalnu Karabahu jaunajā Azerbaidžānas Padomju Republikā, neskatoties uz armēņu likumīgajiem protestiem. . Atkārtotos lūgumus īstenot viņu pašnoteikšanās tiesības būt daļai no pārējās Armēnijas padomju hierarhija noraidīja. Tikai pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā Armēnija kļuva neatkarīga un Kalnu Karabaha līdzīgi pasludināja neatkarību.
Apvienoto Nāciju Organizācijai būtu bijis īstais brīdis iejaukties un organizēt pašnoteikšanās referendumus un veicināt visu armēņu atkalapvienošanos. Bet nē, starptautiskā sabiedrība un Apvienoto Nāciju Organizācija atkal pievīla armēņus, nenodrošinot, ka Padomju Savienības pēctecvalstīm būtu racionālas, ilgtspējīgas robežas, kas veicinātu mieru un drošību visiem. Patiešām, pēc tādas pašas loģikas kā Azerbaidžāna atsaucās uz pašnoteikšanos un kļuva neatkarīga no Padomju Savienības, arī armēņu iedzīvotājiem, kas nelaimīgi dzīvoja Azerbaidžānas pakļautībā, bija tiesības uz neatkarību no Azerbaidžānas. Patiešām, ja pašnoteikšanās princips attiecas uz veselumu, tam ir jāattiecas arī uz daļām. Taču Kalnu Karabahas iedzīvotājiem šīs tiesības tika liegtas, un šķita, ka tas nevienam pasaulē nerūp.
Sistemātiskā Stepanakerta un citu civilo centru bombardēšana Kalnu Karabahā 2020. gada kara laikā izraisīja ļoti lielus upurus un milzīgus bojājumus infrastruktūrai. Kalnu Karabahas varas iestādēm nācās kapitulēt. Mazāk nekā trīs gadus vēlāk viņu cerības uz pašnoteikšanos ir zudušas.
Azerbaidžānas agresijas pret Kalnu Karabahas iedzīvotājiem ir rupji ANO Statūtu 2. panta 4. punkta pārkāpumi, kas aizliedz spēka lietošanu. Turklāt tika nopietni pārkāpti 1949. gada Ženēvas Sarkanā Krusta konvencijas un 1977. gada protokoli. Atkal neviens nav saukts pie atbildības par šiem noziegumiem, un nešķiet, ka kāds arī tiks, ja vien starptautiskā sabiedrība sašutumā nepacels savu balsi.
Azerbaidžānas īstenotā pārtikas un piegādes blokāde, Lačinas koridora pārtraukšana noteikti ietilpst 1948. gada genocīda konvencijas darbības jomā, kuras II c pantā ir aizliegts apzināti radīt grupai tādus dzīves apstākļus, kuru mērķis ir tās fiziska iznīcināšana. pilnībā vai daļēji."[6] Attiecīgi jebkura dalībvalsts var nodot lietu Starptautiskajai tiesai saskaņā ar Konvencijas IX pantu, kas nosaka: “Līgumslēdzēju pušu strīdi saistībā ar šīs konvencijas interpretāciju, piemērošanu vai izpildi, ieskaitot tos, kas saistīti ar atbildību. valsts paziņojums par genocīdu vai jebkuru citu III pantā uzskaitīto darbību tiek iesniegts Starptautiskajai tiesai pēc jebkuras strīdā iesaistītās puses pieprasījuma.
Vienlaikus lieta būtu jānodod Starptautiskajai Krimināltiesai, jo saskaņā ar Romas Statūtu un Kampalas definīciju ir kliedzošs “agresijas nozieguma” noziegums. Starptautiskajai krimināltiesai vajadzētu izmeklēt faktus un apsūdzēt ne tikai Azerbaidžānas prezidentu Ilhamu Alijevu, bet arī viņa līdzdalībniekus Baku un, protams, Turcijas prezidentu Redžepu Erdoganu.
Kalnu Karabaha ir klasisks gadījums, kad netaisnīgi tiek liegtas tiesības uz pašnoteikšanos, kas ir stingri nostiprināta ANO Statūtos (1., 55. pants, XI nodaļa, XII nodaļa) un Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kura 1. pants nosaka:
“1. Visām tautām ir pašnoteikšanās tiesības. Pamatojoties uz šīm tiesībām, viņi brīvi nosaka savu politisko statusu un brīvi īsteno savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību.
- Visas tautas saviem mērķiem var brīvi rīkoties ar savām dabas bagātībām un resursiem, neierobežojot nekādas saistības, kas izriet no starptautiskās ekonomiskās sadarbības, kuras pamatā ir savstarpēja izdevīguma princips, un starptautiskajām tiesībām. Nekādā gadījumā tautai nedrīkst atņemt tās iztikas līdzekļus.
- Šā pakta dalībvalstis, tostarp tās, kuras ir atbildīgas par pašpārvaldes un trasta teritoriju pārvaldību, veicina pašnoteikšanās tiesību īstenošanu un ievēro šīs tiesības saskaņā ar Līguma noteikumiem. Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūti."[7]
Situācija Kalnu Karabahā neatšķiras no albāņu kosoviešu situācijas Slobodana Miloševiča vadībā.[8] Kam ir prioritāte? Teritoriālā integritāte vai pašnoteikšanās tiesības? Starptautiskās tiesas konsultatīvā atzinuma par Kosovas 80. gada 22. jūlija spriedumu 2010. punktā nepārprotami tika dota prioritāte pašnoteikšanās tiesībām.[9].
Tas ir ultima irratio, galējā iracionalitāte un noziedzīgā bezatbildība karot pret Kalnu Karabahas armēņu iedzīvotāju pašnoteikšanās tiesību izmantošanu. Kā es argumentēju savā 2014. gada ziņojumā Ģenerālajai asamblejai[10], nevis pašnoteikšanās tiesības izraisa karus, bet gan netaisnīgs to noliegums. Līdz ar to ir pienācis laiks atzīt, ka pašnoteikšanās tiesību īstenošana ir konfliktu novēršanas stratēģija un ka pašnoteikšanās apspiešana rada draudus starptautiskajam mieram un drošībai ANO Statūtu 39. panta izpratnē. 2018. gada februārī es runāju Eiropas Parlamentā tieši par šo tēmu, klātesot daudzām augstām personām no Artsahas Republikas.
Starptautiskā sabiedrība nevar piedot Azerbaidžānas agresiju pret Kalnu Karabahas iedzīvotājiem, jo tas radītu precedentu, ka teritoriālo integritāti var izveidot ar valsts teroru un ieroču spēku pret attiecīgo iedzīvotāju gribu. Iedomājieties, ja Serbija mēģinātu atjaunot savu varu pār Kosovu, iebrūkot un bombardējot Kosovu. Kāda būtu pasaules reakcija?
Protams, mēs esam liecinieki līdzīgam sašutumam, kad Ukraina cenšas “atgūt” Donbasu vai Krimu, lai gan šajās teritorijās pārsvarā dzīvo krievi, kuri ne tikai runā krieviski, bet jūtas krieviski un vēlas saglabāt savu identitāti un savas tradīcijas. Ir muļķīgi domāt, ka pēc karadarbības pret Donbasa krievu iedzīvotājiem kopš Maidana apvērsuma 2014. gadā būtu kāda iespēja šīs teritorijas iekļaut Ukrainas sastāvā. Kopš 2014. gada ir izliets pārāk daudz asiņu, un noteikti būtu spēkā “ārstnieciskās atdalīšanās” princips. 2004. gadā es biju Krimā un Donbasā kā ANO pārstāvis parlamenta un prezidenta vēlēšanās. Bez šaubām, ļoti liela daļa šo cilvēku ir krievi, kuri principā būtu palikuši Ukrainas pilsoņi, ja nebūtu antikonstitucionālā Maidana apvērsuma un pēc gāšanas notikušā kliedzošā oficiālā naida kurināšana pret visu krievisko. demokrātiski ievēlētais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs. Ukrainas valdība pārkāpa Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 20. pantu, vajājot krievvalodīgo Ukrainā. Azerbaidžānas valdība ir arī pārkāpusi ICCPR 20. pantu, jo tā jau gadu desmitiem kurinājusi naidu pret armēņiem.
Vēl viena hipotēze, ko līdz šim neviens nav uzdrošinājies izvirzīt: iedomājieties, ka topošajai Vācijas valdībai, pamatojoties uz 700 gadu ilgu Vācijas vēsturi un apmešanās vietu Austrumeiropā, ar spēku jāatgūst vecās Vācijas provinces. Austrumprūsija, Pomerānija, Silēzija, Austrumbrandenburga, kuras Otrā pasaules kara beigās ieņēma Polija[11]. Galu galā vācieši bija apmetušies un apstrādājuši šīs teritorijas agrīnajos viduslaikos, nodibinājuši tādas pilsētas kā Kēnigsberga (Kaļiņingrada), Štetina, Danciga, Vroclava utt. Mēs atceramies, ka Potsdamas konferences beigās 1945. gada jūlijā-augustā saskaņā ar uz Potsdamas komunikē 9. un 13. pantu (tas nebija līgums), tika paziņots, ka Polija saņems “kompensāciju” par zemi un vietējie iedzīvotāji tiks vienkārši izraidīti — desmit miljoni vāciešu, kas dzīvoja šajās provincēs, brutāli. izraidīšana[12] kas izraisīja aptuveni viena miljona dzīvību nāvi[13]. Polijas veiktā etnisko vāciešu kolektīvā izraidīšana no 1945. līdz 48. gadam tikai tāpēc, ka viņi bija vācieši, bija noziedzīga rasistiska darbība, noziegums pret cilvēci. To pavadīja etnisko vāciešu izraidīšana no Bohēmijas, Morāvijas, Ungārijas un Dienvidslāvijas, izraidot vēl piecus miljonus izraidītu un vēl miljonu nāves gadījumu. Līdz šim šī lielākoties nevainīgo vāciešu masveida izraidīšana un izlaupīšana no viņu dzimtenēm bija vissliktākā etniskā tīrīšana Eiropas vēsturē.[14] Bet vai pasaule izturētu jebkuru Vācijas mēģinājumu “atgūt” savas zaudētās provinces? Vai tas nepārkāptu ANO Statūtu 2. panta 4. punktu tāpat kā azerbaidžāņu uzbrukums Kalnu Karabahā ir pārkāpis ANO Statūtos ietverto spēka lietošanas aizliegumu un tādējādi apdraudējis starptautisko mieru un drošību?
Tas ir skumjš komentārs par mūsu morāles stāvokli, par mūsu humanitāro vērtību neievērošanu, ka daudzi no mums ir līdzdalībnieki noziegumā par klusēšanu un vienaldzību pret Azerbaidžānas upuriem armēņiem.[15].
Mēs redzam klasisku gadījumu, kad ir jāpiemēro starptautiskais atbildības aizsargāt principu. Bet kurš to piesauks ANO Ģenerālajā asamblejā? Kurš prasīs atbildību no Azerbaidžānas?
[1] Ģenerālās asamblejas 138. gada 139. oktobra rezolūcijas 60/1 24. un 2005. punkts.
[2]https://www.hrw.org/news/2020/12/11/azerbaijan-unlawful-strikes-nagorno-karabakh
https://www.hrw.org/news/2021/03/19/azerbaijan-armenian-pows-abused-custody
[3] Alfrēds de Zajass, Genocīds pret armēņiem un 1948. gada genocīda konvencijas nozīme, Haigazian University Press, Beirūta, 2010
Tribunal Permanent des Peuples, Le Crime de Silence. Le Genocide des Arméniens, Flammarions, Parīze 1984.
[4] https://www.icc-cpi.int/sites/default/files/RS-Eng.pdf
[5] Tesa Hofmane (red.), Osmaņu grieķu genocīds, Aristide Caratzas, Ņujorka, 2011.
[6]
https://www.un.org/en/genocideprevention/documents/atrocity-crimes/Doc.1_Convention%20on%20the%20Prevention%20and%20Punishment%20of%20the%20Crime%20of%20Genocide.pdf
[7] https://www.ohchr.org/en/instruments-mechanisms/instruments/international-covenant-civil-and-political-rights
[8] A. de Zayas « Tiesības uz dzimteni, etniskā tīrīšana un Starptautiskais bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāls » Krimināltiesību forums, 6. sēj., 257.-314. lpp.
[9] https://www.icj-cij.org/case/141
[10] A / 69 / 272
[11] Alfrēds de Zajass, Nemesis Potsdamā, Routledge, 1977. De Zayas, Briesmīga atriebība, Macmillan, 1994.
De Zayas “Starptautiskās tiesības un masveida iedzīvotāju pārvietošana”, Hārvardas Starptautisko tiesību žurnāls, sēj. 16, 207.-259.
[12] Viktors Gollancs, Mūsu apdraudētās vērtības, Londona, 1946, Gollanc, Tumšākajā VācijāLondona, 1947.
[13] Bundesamt statistika, Die deutschen Vertreibungsverluste, Vīsbādene, 1957. gads.
Kurts Bēme, Gesucht Wird, Deutsches Rotes Kreuz, Minhene, 1965. gads.
Starptautiskā Sarkanā Krusta Apvienotās palīdzības komisijas ziņojums, 1941-46, Ženēva, 1948. gads.
Bundesministerium für Vertriebene, D der Vertreibung, Bonna, 1953 (8 sējumi).
Das Schweizerische Rote Kreuz – Eine Sondernummer des deutschen Flüchtlingsproblems, Nr. 11., Berne, 12. gads.
[14] A. de Zajass, 50 tēzes par vāciešu padzīšanu, Iedvesma, Londona 2012. gads.
[15] Skatiet manu BBC interviju par Kalnu Karabahu, 28. gada 2023. septembrī, sākot no 8:50. https://www.bbc.co.uk/programmes/w172z0758gyvzw4
