Autors: David Swanson, World BEYOND War, Decembris 15, 2021
Edvarda Tika grāmata, Atgriežoties mājās Vjetnamā, sastāv no jaukiem un spēcīgiem dzejoļiem. Bet es nevaru novēlēt, lai tie nebūtu vajadzīgi. Tāpat kā daži grupas Veterans For Peace dalībnieki runā par veterānu godināšanu, pārtraucot vairs veidot veterānus, es vēlos, lai mēs varētu pagodināt šos dzejoļus, novēršot nepieciešamību — un tā nepārprotami ir vajadzība, nevis vēlme —, lai kāds vairāk rakstītu viņiem. Citu veidu dzeja būtu apsveicama!
Dzejoļi risina tēmu par ASV veterānu atgriešanos Vjetnamā, lai rastu izlīgšanu un daudzos gadījumos atrisinātu savas garīgās ciešanas tādā veidā, kā gadu desmitiem ilga terapija Amerikas Savienotajās Valstīs nebija spējusi. Es ceru, ka cilvēki varēs lasīt šos dzejoļus, paturot prātā nepieciešamību novērst to, ka atkal atkārtojas kaut kas, piemēram, karš pret Dienvidaustrumāziju, un izbeigt brutālo finansiālo sodu Afganistānai šobrīd, kas atspoguļo to, ko ASV valdība izdarīja ar Vjetnamu pēc tam, kad tā pārtrauca bombardēšanu un sadedzinot vietu. Varbūt kāds pat atzīs vajadzību pēc liela mēroga atvainošanās, sapratnes, atlīdzināšanas un izlīguma delegācijām Irākā, Afganistānā, Pakistānā, Sīrijā, Jemenā, Somālijā utt.
Šeit ir viens no Tika dzejoļiem:
Ve: Atgriešanās
Šajā karstajā, mitrajā, zaļajā pasaulē
Es atgriežos klīst pa vidu
laika cirsti kalni, vēja veidotas pagodas,
un neskaitāmas sejas, kuru grumbas šķiet
dievi iegrebuši darba un prieka maskās.
Tās ir bijušas manas bākas un lūgšanu torņi
zvana man atkal un atkal
lai sasprindzinātu manas kājas un plaušas,
uzkāpt cik augstu varu,
meklēt to, kas atrodas aiz šīm liesmojošajām debesīm
un zem mūsu saburzītās ādas.
Šogad mans klejojums būs
šo kalnu augstumos un pakājē,
varbūt ieskatīties vējā, zivju dīķī,
bērna melnās acīs vai vecākā smaidā,
klaiņojošā un pazemīgā savvaļas ziedā,
ko visi mani centieni nekad nevarēja redzēt.
