Neviens militārais vai terorisma apkarošanas analītiķis neuzskata, ka Irākā un Sīrijā pielietotajam militārajam spēkam ir pat vismazākās iespējas uzvarēt IS.
ASV karš pret “Islāma valsti Irākā un Levantē” jeb ISIL, kas pazīstams arī kā Islāma valsts IS — vienīgais lielākais notikums ASV ārpolitikā 2014. gadā – turpina mulsināt tos, kuri meklē tās stratēģisko loģiku. Taču mīklas risinājums slēpjas apsvērumos, kam nav nekāda sakara ar racionālu reakciju uz realitāti uz vietas.
Faktiski tas viss ir saistīts ar iekšpolitiskām un birokrātiskām interesēm.
Acīmredzot ASV vadītie militārie centieni ir vērsti uz “Islāma valsts” “izjaukšanu” kā draudu Tuvo Austrumu stabilitātei un ASV drošībai. Taču neviens neatkarīgs militārais vai pretterorisma analītiķis neuzskata, ka militārajam spēkam, kas tiek pielietots Irākā un Sīrijā, ir kaut mazākās iespējas sasniegt šo mērķi.
Kā ASV diplomāti brīvi atzīts žurnālistei Rīsai Ērlihai, Obamas administrācijas īstenotie gaisa triecieni neuzvarēs IS teroristus. Un, kā skaidro Ērlihs, ASV nav sabiedroto, kas varētu pārņemt ievērojamo teritoriju, ko tagad kontrolē IS. Pentagons ir atteicies no vienas Sīrijas militārās organizācijas, kas savulaik tika uzskatīta par kandidāti ASV atbalstam – Brīvās Sīrijas armijas.
Pagājušā gada augustā pretterorisma analītiķis Braiens Fišmens rakstīja: ka neviens nebija "piedāvājis ticamu stratēģiju [IS] sakaušanai, kas neietver lielas ASV saistības uz vietas...". Taču Fišmens gāja tālāk, norādot, ka [IS] patiesībā ir vajadzīgs karš, ko nodrošina Amerikas Savienotās Valstis, jo: “[Karš] padara džihādistu kustību spēcīgāku, pat ja tiek piedzīvotas lielas taktiskas un operatīvas sakāves.”
Turklāt pati IS ir jāsaprot kā sekas sliktākajai ASV militāro kampaņu pēctecībai kopš 9. septembra ēras – ASV iebrukuma un Irākas okupācijas. ASV karš Irākā galvenokārt radīja apstākļus, lai ārzemju islāma ekstrēmisti varētu uzplaukt šajā valstī. Turklāt grupas, kas galu galā apvienojās ap Islāma valsti, kā toreizējais Aizsardzības izlūkošanas direktors Maikls Flinns iemācījās izveidot "adaptīvas organizācijas" desmit gadus ilgā cīņā ar ASV karaspēku. ir novērojusi. Un visbeidzot, ASV padarīja IS par milzīgu militāro spēku, kāds tas ir šodien, nododot miljardiem dolāru ekipējuma korumpētai un nekompetentai Irākas armijai, kas tagad ir sabrukusi un nodevusi lielu daļu savu ieroču džihādistu teroristiem.
Pēc trīspadsmit gadiem, kuru laikā administrācija un nacionālās drošības birokrātija Tuvajos Austrumos ir īstenojusi politiku, kas acīmredzami ir postoša racionālas drošības un stabilitātes ziņā, ir vajadzīga jauna paradigma, lai saprastu patieso motivāciju, kas ir pamatā tādu jaunu iniciatīvu uzsākšanai kā karš pret. IR. Džeimsa Risena meistarīgā jaunā grāmata, Maksājiet par jebkuru cenu: alkatība, spēks un nebeidzams karš, liecina, ka galvenais faktors, kas kopš 9. septembra vienas pēc otras absurdi pašsagraujošās nacionālās drošības iniciatīvas ir birokrātu plašās iespējas veidot savu varu un statusu.
Turklāt vēsturiskās liecības atklāj modeli, kurā prezidenti īsteno militāras avantūras un citu politiku sabiedriskās domas viļņu dēļ vai bažām, ka viņu nacionālās drošības padomnieki apsūdzēs viņus saudzīgu attieksmi pret ienaidnieku vai valsts drošību kopumā. Obamas gadījumā abi faktori spēlēja lomu kara izveidē pret IS.
Obamas administrācija uzskatīja, ka IS spēki jūnijā pārņēma vairākas pilsētas Tigras ielejā Irākā kā galvenokārt politisku apdraudējumu pašai administrācijai. ASV politiskās sistēmas normas prasīja, lai neviens prezidents nevarētu atļauties izskatīties vājš, reaģējot uz ārējiem notikumiem, kas rada spēcīgu sabiedrības reakciju.
Viņa pēdējā intervija pirms aiziešanas pensijā no Aizsardzības izlūkošanas aģentūras priekšnieka amata – publicēts tajā pašā dienā, kad sākās IS mērķu bombardēšana 7. augustā - Ģenerālis Maikls Flinns komentēja: "Es uzskatu, ka pat prezidents dažreiz jūtas spiests kaut ko darīt, vispirms nesakot:" Pagaidiet! Kā tas notika?''
Pēc tam, atriebjoties par ASV uzlidojumiem, IS veica galvas nociršanu amerikāņu žurnālistam Džeimsam Folijam un amerikāņu-izraēliešu žurnālistam Stīvenam Sotlofam, tādējādi palielinot politiskās izmaksas, neveicot stingrākas militāras darbības pret jaunajiem populāro mediju ļaundariem. Tomēr pat pēc pirmā šausminošā IS video, nacionālās drošības padomnieka vietnieks Bens Rods stāstīja reportieriem 25. augustā Obama koncentrējās uz amerikāņu dzīvību un objektu aizsardzību, kā arī humanitāro krīzi, "saturot" IS tur, kur tie atrodas, un atbalstot Irākas un kurdu spēku virzību uz priekšu.
Rods arī uzsvēra, ka IS ir "dziļi iesakņojusies organizācija" un ka militārie spēki nevar "tos padzīt no kopienām, kurās viņi darbojas". Šī piesardzība liek domāt, ka Obama bija piesardzīgs pret beztermiņa saistībām, kas atstātu viņu neaizsargātu pret militāro un citu birokrātiju manipulācijām.
Tomēr gandrīz nedēļu pēc otrās galvas nogriešanas Obama apņēmās ASV sadarboties ar "draugiem un sabiedrotajiem", lai "degradēt un galu galā iznīcināt teroristu grupu, kas pazīstama kā [IS]". Misijas ložņu vietā tas bija elpu aizraujošs "misijas lēciens" no administrācijas ierobežoto streiku politikas, kas bija mazāk nekā trīs nedēļas iepriekš. Obama izvirzīja ļoti tēlaino pamatojumu, ka ir nepieciešami ilgtermiņa militārie centieni pret IS, lai novērstu draudus pašām ASV. Domājamais pamatojums bija tāds, ka teroristi apmācīs lielu skaitu eiropiešu un amerikāņu, kas plūda uz Irāku un Sīriju, atgriezties, lai veiktu "nāvējošus uzbrukumus".
Būtiski, ka Obama savā paziņojumā uzstāja, ka to sauc par "visaptverošu un ilgstošu pretterorisma stratēģiju", bet ne par karu. Nosaucot to par karu, būtu grūtāk kontrolēt misijas rāpošanu, piešķirot dažādām birokrātiskām iestādēm jaunas militārās lomas, kā arī beidzot apturētu operāciju.
Taču militārie dienesti un pretterorisma birokrātija CIP, NSA un Speciālo operāciju pavēlniecībā (SOCOM) uzskatīja, ka liela, daudzpusīga militārā operācija pret ISIL ir galvenā interese. Pirms ISIL iespaidīgajiem soļiem 2014. gadā Pentagons un militārie dienesti saskārās ar aizsardzības budžeta samazināšanos pēc ASV izstāšanās no Afganistānas. Tagad armija, gaisa spēki un speciālo operāciju pavēlniecība redzēja iespēju izdalīt jaunas militārās lomas cīņā pret ISIL. Īpašo operāciju pavēlniecība, kas bija Obama “vēlamais rīks” par cīņu pret islāma ekstrēmistiem, pēc 13 gadu nepārtraukta finansējuma pieauguma cieta savu pirmo neregulāro budžeta gadu. Tas bija ziņots būt “sarūgtinātam” par to, ka viņš ir spiests veikt ASV gaisa triecienus, un vēlas tieši stāties pretī ISIL.
12. septembrī gan valsts sekretārs Džons Kerijs, gan nacionālās drošības padomniece Sjūzena Raisa uzlidojumus joprojām nosauca par “pretterorisma operāciju”. atzīstot ka daži administrācijā to gribēja saukt par “karu”. Taču Pentagona un tā pretterorisma partneru spiediens pārveidot operāciju par "karu" bija tik efektīvs, ka maiņas veikšanai bija nepieciešama tikai viena diena.
Nākamajā rītā militārais pārstāvis admirālis Džons Kērbijs stāstīja reportieriem: "Nekļūdieties, mēs zinām, ka karojam ar [IS] tāpat kā karojam, un turpinām karot ar Al-Qaeda un ar to saistītajiem uzņēmumiem." Vēlāk tajā pašā dienā Baltā nama preses sekretārs Džošs Ernsts lietoja to pašu valodu.
Apstākļos, kādi pastāv Irākā un Sīrijā, racionālākā reakcija uz IS militārajiem panākumiem būtu bijusi vispār izvairīties no ASV militārām darbībām. Taču Obamam bija spēcīgi stimuli pieņemt militāru kampaņu, ko tā varēja pārdot galvenajiem politiskajiem vēlētājiem. Tam nav stratēģiskas jēgas, taču tiek novērstas briesmas, kas patiešām ir svarīgas amerikāņu politiķiem.
- Garets Porters ir neatkarīgs izmeklēšanas žurnālists un vēsturnieks, kurš raksta par ASV nacionālās drošības politiku. Viņa jaunākā grāmata “Ražotā krīze: Irānas kodolbiedējumu neizstāstītais stāsts” tika publicēta 2014. gada februārī.
Šajā rakstā paustie viedokļi pieder autoram un ne vienmēr atspoguļo Tuvo Austrumu acu redakcijas politiku.
Foto: ASV prezidentam Barakam Obamam izdevās pāriet no riskēšanas ar misijas slīdēšanu uz "misijas lēcienu" (AFP)
