Vēstule pirmo reizi publicēta vācu laikrakstā DIE ZEIT 5. gada 2014. decembrī
Neviens nevēlas karu. Taču Ziemeļamerika, Eiropas Savienība un Krievija neizbēgami virzās uz karu, ja tās beidzot neapturēs postošo draudu un pretdraudu spirāli. Visi eiropieši, ieskaitot Krieviju, ir kopīgi atbildīgi par mieru un drošību. No neracionāliem pagriezieniem izvairās tikai tie, kuri šo mērķi nepazaudē no redzesloka.
Ukrainas konflikts liecina, ka atkarība no varas un kundzības nav pārvarēta. 1990. gadā, aukstā kara beigās, mēs visi uz to cerējām. Taču aizturēšanas politikas un mierīgo revolūciju panākumi ir padarījuši mūs miegainus un neuzmanīgus gan Austrumos, gan Rietumos. ASV un amerikāņiem, eiropiešiem un krieviem ir zudis pamatprincips uz visiem laikiem izraidīt karu no savām attiecībām. Citādi nav izskaidrojama Krievijai draudošā Rietumu paplašināšanās uz austrumiem, vienlaikus nepadziļinot sadarbību ar Maskavu, kā arī Putina veiktā nelikumīgā Krimas aneksija.
Šajā kontinentam lielo briesmu brīdī Vācijai ir īpaša atbildība par miera uzturēšanu. Bez Krievijas iedzīvotāju gribas izlīgt, bez Mihaila Gorbačova tālredzības, bez mūsu Rietumu sabiedroto atbalsta un bez toreizējās federālās valdības saprātīgas rīcības Eiropas šķelšanās nebūtu pārvarēta. Ļaut Vācijas apvienošanai mierīgi attīstīties bija lielisks žests, ko veidoja uzvarējušo spēku saprāts. Tas bija vēsturiska mēroga lēmums.
Pārvarot šķelšanos Eiropā, bija jāizveido stabila Eiropas miera un drošības kārtība no Vankūveras līdz Vladivostokai, par ko 35. gada novembrī bija vienojušies visi 1990 EDSO dalībvalstu valstu un valdību vadītāji “Parīzes hartā. Jaunā Eiropa”. Pamatojoties uz pieņemtajiem principiem un ar pirmajiem konkrētiem pasākumiem, bija paredzēts izveidot “Kopīgo Eiropas māju”, kurā visām iesaistītajām valstīm jābūt vienādai drošībai. Šis pēckara politikas mērķis līdz šai dienai nav izdevies. Eiropas iedzīvotājiem atkal jādzīvo bailēs.
Mēs, apakšā parakstījušies, aicinām Vācijas federālo valdību uzņemties atbildību par mieru Eiropā. Mums Eiropā ir vajadzīga jauna detente politika. Tas ir iespējams, tikai pamatojoties uz vienlīdzīgu drošību visiem ar vienlīdzīgiem un abpusēji cienītiem partneriem. Vācijas valdība neiet pa “unikālo Vācijas ceļu”, ja šajā strupceļā turpinās aicināt uz mieru un dialogu ar Krieviju. Krievu drošības prasības ir tikpat leģitīmas un tikpat svarīgas kā vāciešiem, poļiem, Baltijas valstīm un Ukrainai.
Mums nevajadzētu censties izstumt Krieviju no Eiropas. Tas būtu nevēsturiski, nesaprātīgi un bīstami mieram. Kopš Vīnes kongresa 1814. gadā Krievija ir atzīta par vienu no globālajiem spēlētājiem Eiropā. Visi, kas ir mēģinājuši to vardarbīgi mainīt, ir piedzīvojuši asiņainu neveiksmi – pēdējo reizi megalomāniskā hitleriskā Vācija 1941. gadā uzsāka slepkavniecisku Krievijas iekarošanas kampaņu.
Mēs aicinām Vācijas Bundestāga deputātus, kurus tauta ir deleģējusi, pienācīgi izturēties pret situācijas nopietnību, lai rūpīgi vadītu savas valdības miera pienākumu. Viņš, kurš atbalsta bubuli, vainojot tikai vienu pusi, saasina spriedzi laikā, kad signāliem vajadzētu prasīt deeskalāciju. Iekļaušanai izslēgšanas vietā vajadzētu būt Vācijas politiķu vadmotīvam.
Mēs aicinām plašsaziņas līdzekļus ievērot savus pienākumus par objektīvu ziņošanu pārliecinošāk, nekā viņi to ir darījuši. Redaktori un komentētāji demonizē veselas tautas, nepieskaitot to vēsturei. Katrs spējīgs ārpolitikas žurnālists sapratīs bailes no krieviem, jo NATO dalībvalstis 2008.gadā aicināja Gruziju un Ukrainu kļūt par alianses dalībvalstīm. Runa nav par Putinu. Valsts vadītāji nāk un iet. Uz spēles ir likta Eiropa. Tas ir par to, lai cilvēkiem atņemtu bailes no kara. Lai sasniegtu šo mērķi, atbildīgs plašsaziņas līdzekļu atspoguļojums, kas balstīts uz stabiliem pētījumiem, var daudz palīdzēt.
3. gada 1990. oktobrī Vācijas atkalapvienošanās piemiņas dienā Vācijas prezidents Ričards fon Veizsekers teica: “Aukstais karš ir pārvarēts; brīvība un demokrātija drīz tiks ieviesta visās valstīs... Tagad viņi var veidot savas attiecības kompaktā un drošā institucionālā sistēmā, no kuras var rasties kopīga dzīves un miera kārtība. Eiropas iedzīvotājiem sākas pilnīgi jauna nodaļa viņu vēsturē. Mērķis ir Pan-
Eiropas projekts. Tas ir milzīgs izaicinājums. Mēs varam to arhivēt, bet varam arī neizdoties. Mēs saskaramies ar skaidru alternatīvu apvienot Eiropu vai saskaņā ar sāpīgiem vēstures piemēriem atkal iekrist nacionālistiskajos konfliktos Eiropā. "
Līdz Ukrainas konfliktam mēs domājām, ka mēs šeit, Eiropā, esam uz pareizā ceļa. Šodien, ceturtdaļgadsimtu vēlāk, Ričarda fon Veizeikera vārdi ir aktuālāki nekā jebkad agrāk.
Parakstītāji
Mario Adorfs, aktieris
Roberts Antreters (bijušais Vācijas parlamenta deputāts)
Prof. Dr. Vilfrīds Bergmans (Alma Mater Europaea viceprezidents)
Luitpolds Princs fon Bayerns (Königliche Holding und Lizenz KG)
Ahims fon Boriss (Regisseur und Drehbuchautor)
Klauss Marija Brandauers (Schauspieler, Regisseur)
Dr. Ekhards Kordess (Ost-Ausschuss der Deutschen Wirtschaft priekšsēdētājs)
Prof. Dr. Herta Daublere-Gmelina (bijusī federālā tieslietu ministre)
Eberhards Dīpgens (bijušais Berlīnes mērs)
Dr. Klauss fon Dohnanyi (Hamburgas Freienas un Hanzas pilsētas pirmais mērs)
Aleksandrs van Dimens (Vorstand A-Company Filmed Entertainment AG)
Stefans Dīrs (Geschäftsführender Gesellschafter und CEO Ekosem-Agrar GmbH)
Dr. Erhards Eplers (bijušais federālais attīstības ministrs)
Prof. Dr. Dr. Heino Falke (Propst iR)
Prof. Hanss-Joahims Frejs (Vorstandsvorsitzender Semper Opernball Dresden)
Pater Anselm Grün (Pater)
Sibille Havemane (Berlīne)
Dr. Romāns Hercogs (bijušais Vācijas Federatīvās Republikas prezidents)
Kristofs Heins (autors)
Dr. Dr. hc Burkhard Hirsch (bijušais federālā parlamenta viceprezidents)
Volkers Hērners (Akademiedirektor iR)
Jozefs Jakobī (Biobauers)
Dr. Zigmunds Jāns (bijušais astronauts)
Uli Jörges (žurnālists)
Prof. Dr. Dr. hc Margot Käßmann (ehemalige EKD Ratsvorsitzende und Bischöfin)
Dr. Andrea fon Knūpa (Moskau)
Prof. Dr. Gabriele Krone-Schmalz (bijušais ARD korespondents Maskavā)
Frīdrihs Kūpersbušs (žurnālists)
Vera Grēfina fon Lēndorfa (māksliniece)
Irina Lībmane (autore)
Dr. hc Lotārs de Mezjērs (bijušais ministrs-prezidents)
Stefans Märki (Bernes teātru intendants)
Prof. Dr. Klauss Mangolds (Mangold Consulting GmbH priekšsēdētājs)
Reinhards un Hella Meja (Līdermahers)
Ruta Miselvica (Evangelische Pfarrerin Pankow)
Klauss Prömpers (žurnālists)
Prof. Dr. Konrāds Raisers (eh. Generalsekretär des Ökumenischen Weltrates der Kirchen)
Džims Rakete (Fotogrāfija)
Gerhards Reinis (žurnālists)
Michael Röskau (ministra direktors aD)
Eižens Rūžs (Schriftsteller)
Dr. hc Otto Schily (bijušais federālais iekšlietu ministrs)
Dr. hc Friedrich Schorlemmer (ev. Theologe, Bürgerrechtler)
Georgs Šramms (kabaretists)
Gerhards Šrēders (bijušais valdības vadītājs, Bundeskanzler aD)
Filips fon Šultess (Šauspīlers)
Ingo Šulce (autors)
Hanna Šigulla (aktieris, dziedātāja)
Dr. Dīters Spori (bijušais federālais ekonomikas ministrs)
Prof. Dr. Fulberts Štefenskis (kat. teologs)
Dr. Vilks-D. Stelzner (geschäftsführender Gesellschafter: WDS-Institut für Analysen in Kulturen mbH)
Dr. Manfrēds Stolpe (bijušais ministrs-prezidents)
Dr. Ernsts-Jörgs fon Studnics (bijušais vēstnieks)
Prof. Dr. Walther Stützle (Staatssekretär der Verteidigung aD)
Prof. Dr. Kristians R. Suptūts (Vorstandsmitglied aD)
Prof. Dr. hc Horst Teltschik (bijušais kanclera padomnieks drošības un ārpolitikas jautājumos)
Andress Veiels (reģistrators)
Dr. Hans-Jochen Vogel (bijušais federālais tieslietu ministrs)
Dr. Antje Vollmer (bijušais Bunderstāga viceprezidents)
Bērbels Vartenbergs-Poters (Bišēfina Lībeka u.c.)
Dr. Ernsts Ulrihs fon Veizsekers (zinātnieks)
Vims Venderss (reģistrators)
Hanss Ekards Venzels (dziesmu autors)
Gerhards Volfs (Schriftsteller, Verleger)
