Miers Ukrainā: uz spēles ir likta cilvēce

Autors Jurijs Šeliaženko, World BEYOND War, Marts 1, 2023

Jurijs ir valdes loceklis World BEYOND War.

Runa Starptautiskā miera biroja vebinārā “365 kara dienas Ukrainā: perspektīvas ceļā uz mieru 2023. gadā” (24. gada 2023. februārī)

Dārgie draugi, sveicieni no Ukrainas galvaspilsētas Kijevas.

Mēs šodien tiekamies pretīgajā gadadienā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma sākuma, kas manai valstij atnesa milzīgas nogalināšanas, ciešanas un iznīcināšanu.

Visas šīs 365 dienas es dzīvoju Kijevā, zem Krievijas bombardēšanas, dažreiz bez elektrības, dažreiz bez ūdens, kā daudzi citi ukraiņi, kuriem paveicās izdzīvot.

Es dzirdēju sprādzienus aiz logiem, mana māja drebēja no artilērijas sitieniem tālā kaujā.

Es biju vīlusies par neveiksmēm Minskas nolīgumos, miera sarunās Baltkrievijā un Turcijā.

Redzēju, kā ukraiņu mediji un sabiedriskā telpa kļuva arvien vairāk apsēsti ar naidu un militārismu. Vēl vairāk apsēsts nekā iepriekšējos 9 gadus ilgajā bruņotā konfliktā, kad Doņecku un Luhansku bombardēja Ukrainas armija, tāpat kā Kijevu pagājušajā gadā bombardēja Krievijas armija.

Es aicināju uz mieru atklāti, neskatoties uz draudiem un apvainojumiem.

Es pieprasīju pamieru un nopietnas miera sarunas un īpaši uzstāju uz tiesībām atteikties nogalināt tiešsaistes telpās, vēstulēs Ukrainas un Krievijas amatpersonām, aicinot pilsoniskās sabiedrības nevardarbīgās darbībās.

Mani draugi un kolēģi no Ukrainas Pacifistu kustības darīja to pašu.

Slēgto robežu un nežēlīgo iesaukto medību dēļ uz ielām, transportā, viesnīcās un pat baznīcās — mums, ukraiņu pacifistiem, neatlika nekas cits kā aicināt mieru tieši no kaujas lauka! Un tas nav pārspīlēts.

Viens no mūsu biedriem, Andris Višņevetskis, tika iesaukts pret viņa gribu un nosūtīts uz fronti. Viņš velti lūdz atbrīvot no dienesta, pamatojoties uz sirdsapziņu, jo Ukrainas bruņotie spēki atteicās ievērot cilvēktiesības pārliecības dēļ atteikties no militārā dienesta. Par to tiek sodīts, un mums jau ir sirdsapziņas ieslodzītie, piemēram, Vitālijs Aleksejenko, kurš teica, pirms policija viņu nogādāja cietumā par atteikšanos nogalināt: “Es lasīšu Jauno Derību ukraiņu valodā un lūgšu pēc Dieva žēlastības, miera un taisnības. par manu valsti."

Vitālijs ir ļoti drosmīgs cilvēks, viņš tik drosmīgi devās ciest savas ticības dēļ, necenšoties izbēgt vai izvairīties no cietuma, jo tīra sirdsapziņa viņam sniedz drošības sajūtu. Bet tādi ticīgie ir reti, lielākā daļa cilvēku par drošību domā pragmatiski, un viņiem ir taisnība.

Lai justos droši, jūsu dzīvība, veselība un bagātība nedrīkst būt apdraudēta, kā arī ģimenei, draugiem un visam jūsu dzīvesvietai nav jāuztraucas.

Cilvēki domāja, ka valsts suverenitāte ar visiem bruņotajiem spēkiem aizsargā viņu drošību no vardarbīgiem iebrucējiem.

Šodien mēs dzirdam daudz skaļu vārdu par suverenitāti un teritoriālo integritāti. Tie ir atslēgas vārdi Kijevas un Maskavas, Vašingtonas un Pekinas, citu Eiropas, Āzijas, Āfrikas, Amerikas un Okeānijas galvaspilsētu retorikā.

Prezidents Putins izvērš savu agresijas karu, lai aizsargātu Krievijas suverenitāti no NATO, kas atrodas uz sliekšņa, kas ir ASV hegemonijas instruments.

Prezidents Zelenskis lūdz un saņem no NATO valstīm visa veida nāvējošus ieročus, lai sakautu Krieviju, kas, ja netiek sakauta, tiek uztverta kā drauds Ukrainas suverenitātei.

Militāri industriālo kompleksu plašsaziņas līdzekļu spārns pārliecina cilvēkus, ka ienaidnieks ir neapspriežams, ja tas netiek sagrauts pirms sarunām.

Un cilvēki uzskata, ka suverenitāte pasargā viņus no visu kara pret visiem, runājot Tomasa Hobsa vārdiem.

Taču mūsdienu pasaule atšķiras no Vestfālenes miera pasaules, un feodālais suverenitātes un teritoriālās integritātes jēdziens nerisina nekaunīgus cilvēktiesību pārkāpumus, ko pastrādājuši visu veidu suverēni kara, viltus demokrātiskas karadarbības un atklātas tirānijas dēļ.

Cik reižu esat dzirdējuši par suverenitāti un cik reižu esat dzirdējuši par cilvēktiesībām?

Kur mēs pazaudējām cilvēktiesības, atkārtojot mantru par suverenitāti un teritoriālo integritāti?

Un kur mēs pazaudējām veselo saprātu? Jo spēcīgāka armija jums ir, jo vairāk baiļu un aizvainojuma tā izraisa, pārvēršot draugus un neitrālos par ienaidniekiem. Un neviena armija nevar ilgi izvairīties no kaujas, tā vēlas izliet asinis.

Cilvēkiem ir jāsaprot, ka viņiem ir vajadzīga nevardarbīga valsts pārvalde, nevis karojoša suverenitāte.

Cilvēkiem ir vajadzīga sociālā un vides harmonija, nevis autarhiska teritoriālā integritāte ar militarizētām robežām, dzeloņstieplēm un bruņotiem vīriem, kas karo pret migrantiem.

Šodien asinis līst Ukrainā. Taču pašreizējie plāni karot karu gadiem un gadiem, gadu desmitiem var pārvērst visu planētu par kaujas lauku.

Ja Putins vai Baidens jūtas droši, sēžot uz saviem kodolieroču krājumiem, es baidos no viņu drošības un arī miljoniem saprātīgu cilvēku ir nobijušies.

Pasaulē, kas strauji polarizējas, Rietumi nolēma redzēt drošību kara peļņas gūšanā un kara mašīnas uzpildīšanā ar ieroču piegādēm, un Austrumi izvēlējās ar spēku ieņemt tās vēsturiskās teritorijas, kuras viņš uzskata par savām vēsturiskajām teritorijām.

Abām pusēm ir tā sauktie miera plāni, lai ārkārtīgi vardarbīgā veidā nodrošinātu visu, ko tās vēlas, un pēc tam liktu otrai pusei pieņemt jaunu spēku līdzsvaru.

Bet tas nav miera plāns, lai uzvarētu ienaidnieku.

Tas nav miera plāns atņemt strīdīgo zemi vai izņemt no savas politiskās dzīves citu kultūru pārstāvjus un vienoties par to pieņemšanas nosacījumiem.

Abas puses atvainojas par savu kara celšanu, apgalvojot, ka uz spēles ir likta suverenitāte.

Bet tas, kas man šodien jāsaka: šodien uz spēles ir likta svarīgāka lieta par suverenitāti.

Uz spēles ir likta mūsu cilvēcība.

Uz spēles ir likta cilvēces spēja dzīvot mierā un atrisināt konfliktus bez vardarbības.

Miers nav ienaidnieka izskaušana, tas ir draugu iegūšana no ienaidniekiem, tas ir piemiņa par vispārēju cilvēku brālību un māsu un vispārējām cilvēktiesībām.

Un jāatzīst, ka Austrumu un Rietumu valdības un valdniekus samaitā militāri industriālie kompleksi un lielas varas ambīcijas.

Kad valdības nespēj radīt mieru, tas ir mūsu ziņā. Tas ir mūsu kā pilsoniskās sabiedrības, kā miera kustību pienākums.

Mums ir jāiestājas par pamieru un miera sarunām. Ne tikai Ukrainā, bet visur, visos nebeidzamos karos.

Mums ir jāaizstāv savas tiesības atteikties nogalināt, jo, ja visi cilvēki atsakās nogalināt, karu nebūs.

Mums ir jāmācās un jāmāca praktiskas metodes mierīgai dzīvei, nevardarbīgai pārvaldībai un konfliktu pārvarēšanai.

Izmantojot atjaunojošās justīcijas piemērus un plaši izplatīto tiesvedības aizstāšanu ar mediāciju, mēs redzam nevardarbīgas pieejas taisnīgumam progresu.

Mēs varam panākt taisnīgumu bez vardarbības, kā teica Mārtiņš Luters Kings.

Mums ir jāveido miera veidošanas ekosistēma visās dzīves jomās, kas ir alternatīva toksiskai militarizētajai ekonomikai un politikai.

Šī pasaule ir slima ar nebeidzamiem kariem; teiksim šo patiesību.

Šī pasaule ir jādziedina ar mīlestību, zināšanām un gudrību, rūpīgi plānojot un rīkojoties mierā.

Dziedināsim pasauli kopā.