Autors: Erin Niemela
Bijušais valsts sekretārs Henrijs Kissingers un viņa jaunākā grāmata „Pasaules kārtība” ir radījusi atzinību un aizvainojumu no visa politiskā spektra. „Pasaules kārtība” ir reālisms, kas atkal parādās amerikāņu ideālistiskās, „morālās” ārpolitikas laikā. Kissinger vēlreiz rīkojas par Vestfālenes pasaules miera modeli, kurā tautas valstis piesaista robežas, līdzsvaro spēku, demonstrē savstarpēju cieņu pret suverenitāti un strādā, lai pārvaldītu konfliktus un mieru.
Kissinger reālisms un pazemība, kā Time Magazine's Walter Isaacson uzsver savā septembra 6 pārskatā par grāmatu, iespējams, ir tāds, lai tauta, kas pastāvīgi iejaucas daudzos konfliktos demokrātijas, cilvēktiesību un policijas morāles aizsegā. Bet, lai gan ASV ir nepieciešama reālisma deva, Kissingera reālismam trūkst reālas realitātes, ka elites veidotās stratēģijas un robežas ar mērķi radīt pasaules kārtību un mieru būtībā nav būtiskas, ņemot vērā masveida nosaka civilo pretestību.
Puisim, kurš apgalvo, ka ir reālists, Šķiet, ka Kisindžers noteikti neatzīst reālos apstākļus, ar kuriem patlaban saskaras nacionālās valstis. Nesenās revolūcijas un pārmaiņu kustības visā pasaulē - Tuvo Austrumu / Ziemeļāfrikas (MENA) reģionā, Āzijā, Amerikā - ir izvirzījušas kolektīvo netaisnību, identitāti un rīcības brīvību valsts, ārlietu un iekšlietu lietās. Mēs atkal un atkal redzam, ka mūsdienu vardarbības monopols vairs nav tik spēcīgs. Nacionālas valsts pastāvēšana un drošība tagad ir atkarīga no pilsoņu vajadzību kalpošanas un apmierināšanas, nevis no vardarbības pārvarēšanas vai viltīgas ārpolitikas veidošanas. Pat diskusija par mieru un kārtību pasaulē, neiekļaujot tautas demonstrācijas un pilsonisko sabiedrību, ir reāli. Ja mēs vēlamies stabilitāti, mums vispirms būs jāsaskaras ar reālu kolektīvo netaisnību uz vietas. Tur slēpjas īstais spēks, kas ir mazāk latents un reālāks katru reizi, kad tas izliekas un palielina pašapziņu.
Savā 6 valsts publiskās radio intervijā Kissingers norāda, ka Irānas draudi ir tā iespēja "rekonstruēt seno persiešu impēriju… Tuvo Austrumu atjaunošanā, kas neizbēgami notiks tad, kad jaunās starptautiskās robežas būs ]. Tā kā 1919-20 apmetnes robežas būtībā sabrūk. ”ISIS tomēr ir piedzīvojumu grupu grupa ar ļoti agresīvu ideoloģiju. Bet, lai kļūtu par stratēģisku, pastāvīgu realitāti, viņiem ir jāatrodas aizvien vairāk teritoriju. ”Tas ir Kissingera reālisms - spēks ir pastāvīgs un teritoriāls iekarojums, un šo stabilu kontroli nosaka elites robežkontakti ar stratēģiskām interesēm.
Jaunie reālisti zina, ka teritoriālā kontrole un monopolizētā vardarbība ir novecojušas varas formas. Motivēti, disciplinēti cilvēki ar kolektīvu sūdzību ir patiess drauds nacionālo valstu stabilitātei un drošībai. Ērikas Čenovetas un Marijas Stefanas 2011. gada grāmata “Kāpēc darbojas civilā pretestība” parādīja šos draudus, kad viņu pētījumā par 323 maksimālo mērķa kampaņām (diktatūru vai autoritāru režīmu gāšana) tika konstatēts, ka nevardarbīgu cilvēku varas kustības divreiz biežāk gūs panākumus nekā vardarbīgas nemiernieki.
Ar šādām zināšanām Irāna ir mazāk apdraudoša, jo tā nav tikai pastāvīga teritorija, kas ir pilna ar “trakajiem mulām”, kas var cilvēkiem pateikt, kur un kad un ar kādiem ieročiem jācīnās. Irāna ir pilna ar, nu, irāņiem. Īsti cilvēki, kuri vērtē izglītību, lieto sīkrīkus, dalās ar fotoattēliem iepirktās mēmēs un valkā džinsus; cilvēki, kuriem ir kopīga efektivitāte un, reālistiski, lielāka spēja ierobežot jebkādu graujošu rīcību (it īpaši, ja runa ir par savstarpēji nodrošinātu kaut viena “sīkā” kodolkara iznīcināšanu) kā jebkurš Vestfālenes iedvesmots modelis. Arī ISIS ir pilns ar pilnvarotiem cilvēkiem, taču tā ir vardarbības pārsniegšana neizbēgami būs tās kritumskad Sīrijas un Irākas iedzīvotāji pārņem kontroli (ja ASV, protams, pārtrauks tos bombardēt).
Kissingeram ir jāapzinās ironija, ka robežas - neatkarīgi no tā, vai tās ir reģionāla vai ģeogrāfiska rakstura, vai tās, kas ir identiskas vai politiskas līnijas - sabrūk MENA reģionā vienu no galvenajiem iemesliem: cilvēki, kas dzīvo šajās robežās, zina, ka viņiem ir neiesaistoties to zīmēšanā un nepārtraukti atzīstot, ka viņi tagad var piedalīties. Tas padara Vestfālenes pasaules elites robežu zīmēšanas modeli vēl reālistiskāku. Kad Rietumeiropas elite uzzinās, ka cilvēki neplānos turpināt sekot rīkojumiem, būvēt sienas un dzīvot tajās, ko elite vēlas?
Starptautiskās pārvaldības atbalstīšana un tiesību aktu ievērošana ir labi, ja mēs pieņemam vienprātību, ņemot vērā kultūras jutīgumu un pilsoniskās sabiedrības vajadzības. Bet, ja pasaules līderi vēlas reālu mieru un kārtību, robežas un suverenitāti, viņiem ir jāatzīst viņu patiesā atkarība no pilsoniskās sabiedrības un ka viņi nevar sasniegt kārtību vai mieru bez mūsu pilnīgas un vērtīgas piekrišanas. Tas ir jauns Reālpolitiku.
Erin Niemela ir maģistra kandidāts konfliktu risināšanas programmā Portlendas Valsts universitātē un redaktore PeaceVoice. 
