By Mbizo ČIRASHA, World BEYOND WarJūlijs 31, 2020
MANA Sāpīga dzeja
Tās atskaņa ir no nabadzības atbrīvotajām atraitnēm Libērijā.
Tās simboli ir nokautie policisti, kas sasalst Gambijas līķu plāksnēs
Tās tēli ir brīvība, kas piekāpjas Nigērijas bumbu saucienos
Tās pamatotība ir nabadzībā saraustītās māšu krūtis Eritrejā
Tās pārsteigums ir badā spīdzinātie bērni Etiopijā
Tā atbalss ir kara izraisīti bāreņi, kas meklē likteni un nākotni Somālijas atkritumu izgāztuvēs
Mana sāpīgā dzeja
Tās konotācijas liecina par etnisko cilšu raudāšanu Lībijā
Tās balss ir par Namībijas banku ņurdēšanu
Tās traģēdija ir notekūdeņu cauruļvadi, kas Zambijas ielās izplūst pretīgi
Tās metaforas ir mačetes, kas sagriež dzemdes Katangas ielejās
Tās līdzības ir ar asinīm krāsotās ciešanu sienas Tanzānijā
Tās aliances attiecas uz genocīdiem un zvērībām Ruandas koridoros
Tās rezonanse ir miesniekiem un kaujiniekiem Burundē
Mana sāpīgā dzeja
Tās ritms ir aparteīda sprādzieni Dienvidāfrikā
Tās alegorija ir Povo raudāšana Zimbabvē
Tā satīra ir saistīta ar Mozambikas ciematu tinti
Tā ironija ir dimanta un rīsu maiņas maiņa Angolā
Tās epitafija ir Alžīrijas kultūru mirst
Mana sāpīgā dzeja ir sāpīga un nekad nav skaista
