Cienījamie Ukrainas draugi, kuriem nebija izvēles

Autors: David Swanson, World BEYOND WarMaijs 25, 2023

Vakar publicēju Cienījamie Krievijas draugi, kuriem nebija izvēles, mēģinājums labot, manuprāt, maldīgo domu, ka Krievijas valdībai vienkārši nebija citas izvēles kā vien iebrukt Ukrainā.

Protams, vienlīdz maldīgi ir arī tas, ka Ukrainai nebija citas izvēles, kā vien vest šo karu. Es saku “protams” tikai tāpēc, ka es un daudzi citi esam bijuši atkārtošana sevi ad nauseum vairāk nekā gadu, nevis tāpēc, ka piekrītat. Un es to publicēju ne galvenokārt tāpēc, lai redzētu, vai tas rada vairāk vai mazāk denonsēšanas un e-pasta abonēšanas un ziedojumu atsaukšanas no cilvēkiem, kuri paraksta savas nepatīkamās piezīmes “Bijušais draugs”, nekā to izdarīja vakar. Es to arī nepublicēju maldos, ka tas pārkāps pietiekamas atkārtošanas barjeru un pārliecinās visus. Drīzāk es ceru, ka, iespējams, neliels cilvēku skaits vairāk pārdomās domu par pretestību visam karam, ja viņi redzēs rakstu pāri, kas iebilst pret abām pašreizējām pusēm par vai pret, kura ir -tu-uz, paklausi-vai-ienaidnieks-uzvar neprātu.

Bet ko gan Ukraina varēja izdarīt kara svētā karoga vārdā?

Tāpat kā tam pašam jautājumam par Krieviju, šim jautājumam ir jābūt tik spēcīgam, ka nevajadzētu pat mēģināt atbildēt.

Tāpat kā jebkurā kara pusē, visas cilvēces vēstures pastāvēšana pirms bombardēšanas ir jāizslēdz no domām. Mums vajadzētu ceļot atpakaļ savās maģiskajās laika mašīnās, lai apsvērtu, ko Ukraina varētu darīt — es domāju, dieva dēļ, iespējams — ir darījuši, kad krita bumbas, bet nemērķēja uz mūsu laika mašīnu dienu, nedēļu vai desmit gadu iepriekš, jo tas būtu muļķīgi.

Tā kā es uzskatu, ka šī jautājuma sašaurināšanās ir bīstami nepareiza, es izvēlēšos atbildēt, ko Ukraina būtu varējusi darīt gan pirms tam, gan tajā brīdī.

Lai sāktu, mums vajadzētu atcerēties, ka ASV un citi rietumu diplomāti, spiegi un teorētiķi prognozēt 30 gadus, ka solījuma laušana un NATO paplašināšana novedīs pie kara ar Krieviju un ka prezidents Baraks Obama atteicās apbruņot Ukrainu, prognozējot, ka tas novedīs pie tā, kur mēs esam tagad — kā Obama joprojām to redzēja 2022. gada aprīlī. Pirms “Neprovokētā kara” ASV amatpersonas izskanēja publiski komentāri, apgalvojot, ka provokācijas neko neizraisīs. ("Es nepērku šo argumentu, ka, ziniet, mēs, apgādājot ukraiņus ar aizsardzības ieročiem, provocēsim Putinu," teica senators Kriss Mērfijs (D-Conn.) Joprojām var lasīt RAND ziņot atbalstot tāda kara radīšanu kā šis, izmantojot provokācijas, par kurām senatori apgalvoja, ka tas neko neizprovocēs.

Ukraina vienkārši varēja apņemties nestāties NATO. Tas varēja nebūt vienkārši. Zelenskim, iespējams, bija jātur daži kampaņas solījumi, nevis skūpstījās ar dažiem nacistiem. Lieta ir tāda, ka, ja mēs ņemam Ukrainu kopumā un jautāsim, vai tā varēja kaut ko darīt, atbilde ir acīmredzami jā.

ASV atvieglota a veikls gājiens Ukrainā 2014. Karš sākās gadiem pirms tam 2022. gada februāris. ASV ir saplēsts līgumi ar Krieviju. ASV ir ielicis raķešu bāzes Austrumeiropā. ASV saglabā kodolieročus sešās Eiropas valstīs. Kenedijs ņēma raķetes no Turcijas, lai atrisinātu līdzīgu krīzi, nevis to eskalētu. Arhipovs atteicās izmantot kodolieročus, pretējā gadījumā mēs varētu nebūt šeit. ASV pēdējos gados Austrumeiropā varēja uzvesties pavisam savādāk. Ukraina varēja tajā nepiedalīties, noraidīt manipulācijas ar savu valdību un apņemties ievērot neitralitāti.

Saprātīgs līgums tika sasniegts Minskā 2015. gadā. Ukraina varēja to ievērot. Pašreizējais Ukrainas prezidents tika ievēlēts 2019. gadā daudzsološs miera sarunas. Viņš būtu varējis turēt šo solījumu, lai gan ASV (un labējās grupas Ukrainā) atspiedies pret to. Krievijas prasības pirms iebrukuma Ukrainā bija pilnīgi saprātīgi un no Ukrainas viedokļa labāks darījums nekā jebkas, kas apspriests kopš tā laika. Ukraina toreiz varēja vienoties.

ASV un tās NATO palīgi ir novērsuši kara beigas, ne tikai nodrošinot ieročus vienai tā pusei, bet arī bloķējot sarunas. Es nedomāju tikai sprēgāšana par Kongresa locekļiem, kuri uzdrošinās izrunāt vārdu "sarunāt". Es nedomāju tikai radīt propagandas virpuli, apgalvojot, ka otra puse ir briesmoņi, ar kuriem nevar runāt, pat risinot sarunas par ieslodzīto apmaiņu un graudu eksportu. Un es nedomāju vienkārši slēpties aiz Ukrainas, apgalvojot ka tieši Ukraina nevēlas risināt sarunas un tāpēc ASV kā Ukrainas lojālai kalpei ir jāturpina palielināt kodolapokalipses risku. Es domāju arī iespējamo pamiera bloķēšanu un izlīgumu sarunu ceļā. Mēdeja Bendžamina un Nikolass J. S. Deiviss rakstīja: septembrī:

"Tiem, kas saka, ka sarunas nav iespējamas, mums atliek tikai aplūkot sarunas, kas notika pirmajā mēnesī pēc Krievijas iebrukuma, kad Krievija un Ukraina provizoriski vienojās piecpadsmit punktu miera plāns sarunās ar Turcijas starpniecību. Sīkāka informācija vēl bija jāizstrādā, taču ietvars un politiskā griba bija. Krievija bija gatava izstāties no visas Ukrainas, izņemot Krimu un pašdeklarētās republikas Donbasā. Ukraina bija gatava atteikties no turpmākās dalības NATO un ieņemt neitralitātes pozīciju starp Krieviju un NATO. Saskaņotais regulējums paredzēja politiskās pārejas Krimā un Donbasā, ko abas puses pieņemtu un atzītu, pamatojoties uz šo reģionu iedzīvotāju pašnoteikšanos. Ukrainas turpmāko drošību bija jāgarantē citu valstu grupai, taču Ukraina savā teritorijā neuzņems ārvalstu militārās bāzes.

"27. martā prezidents Zelenskis teica valstspiederīgajam TV auditorija"Mūsu mērķis ir acīmredzams — miers un normālas dzīves atjaunošana mūsu dzimtajā valstī pēc iespējas ātrāk." Viņš noteica savas "sarkanās līnijas" sarunām televīzijā, lai pārliecinātu savus ļaudis, ka viņš pārāk daudz nepiekāpsies, un solīja viņiem sarīkot referendumu par neitralitātes līgumu, pirms tas stāsies spēkā. . . . Ukrainas un Turcijas avoti ir atklājuši, ka Apvienotās Karalistes un ASV valdībām bija izšķiroša loma šo agrīno miera izredžu torpedēšanā. Apvienotās Karalistes premjerministra Borisa Džonsona "pārsteiguma vizītes" laikā Kijevā 9. aprīlī, viņš esot stāstījis Premjerministrs Zelenskis norādīja, ka Apvienotā Karaliste ir "ilgtermiņā", ka tā nebūs līgumslēdzēja puse starp Krieviju un Ukrainu un ka "kolektīvie Rietumi" saskatīja iespēju "spiest" Krieviju un bija apņēmības pilni lielākā daļa no tā. To pašu vēstījumu atkārtoja arī ASV aizsardzības ministrs Ostins, kurš 25. aprīlī sekoja Džonsonam uz Kijevu un skaidri norādīja, ka ASV un NATO vairs ne tikai cenšas palīdzēt Ukrainai sevi aizstāvēt, bet tagad ir apņēmušās izmantot karu, lai "vājinātu" Krievija. Turcijas diplomāti teica pensionētajam britu diplomātam Kreigam Marejam, ka šie vēstījumi no ASV un Apvienotās Karalistes nogalināja viņu citādi daudzsološos centienus būt par starpnieku pamierā un diplomātiskā rezolūcijā.

Krievija ir ierosinājis sarunas. Daudzas tautas ir ierosinājuši sarunas mēnešiem ilgi un desmitiem valstu izteica šādu priekšlikumu Apvienoto Nāciju Organizācijā. Jebkurā brīdī Ukraina varēja risināt sarunas. Tā kā gandrīz ikviena miera priekšlikums ir daudz kopīga ar visiem pārējiem mēs visi vairāk vai mazāk zinām, kā izskatītos sarunās panākts līgums. Jautājums ir, vai izvēlēties to, nevis nebeidzamu miršanu un iznīcināšanu.

Priekšstats, ka sarunas par mieru vienkārši radītu melus no otras puses, kam sekotu vēl lielāks karš, kas kaut kādā veidā būtu sliktāks par šo karu, protams, ir jēdziens, kas spēlē abu pušu prātos. Taču abām pusēm ir iemesli to noraidīt. Ja sarunas ir veiksmīgas, tajās tiks iekļauti sākotnējie soļi, kurus var publiski veikt katra puse un pārbaudīt otra puse. Un tas novedīs pie arvien lielākas uzticības un sadarbības. Citiem vārdiem sakot, “sarunas” nav tikai cits vārds, kas apzīmē “pamieru”. Taču tūlītējam pamiera pirmajam solim nebūtu nekādu negatīvu aspektu.

Ukraina vienmēr būtu varējusi ieguldīt plānu izstrādē a masveida neapbruņota pretošanās iebrukumam. Tas joprojām varētu.

Ukraina vienmēr būtu varējusi pievienoties un atbalstīt starptautiskos līgumus par cilvēktiesībām un atbruņošanos. Tas joprojām varētu.

Ukraina vienmēr varēja apņemties ievērot neitralitāti un draudzību ar abām pusēm, ASV un Krieviju. Tas joprojām varētu.

Vairāk nekā pirms gada Es atzīmēju dažas lietas, ko Ukraina darīja un varētu darīt:

1. Mainiet ielu zīmes.
2. Bloķējiet ceļus ar materiāliem.
3. Bloķējiet ceļus ar cilvēkiem.
4. Izlieciet reklāmas stendus.
5. Runājiet ar krievu karaspēku.
6. Sviniet krievu miera aktīvistus.
7. Protestēt gan krievu, gan ukraiņu iesildīšanos.
8. Pieprasīt nopietnas un neatkarīgas sarunas ar Krieviju no Ukrainas valdības — neatkarīgi no ASV un NATO diktāta un neatkarīgi no Ukrainas labējā spārna draudiem.
9. Publiski demonstrē par Nav Krievijas, Nav NATO, Nav Kara.
10. Izmantojiet dažus no šīs 198 taktikas.
11. Dokumentējiet un parādiet pasaulei kara ietekmi.
12. Dokumentējiet un parādiet pasaulei nevardarbīgās pretošanās spēku.
13. Aiciniet drosmīgos ārzemniekus nākt un pievienoties neapbruņotai miera armijai.
14. Paziņojiet par apņemšanos nekad militāri nepievienoties NATO, Krievijai vai kādam citam.
15. Uzaiciniet Šveices, Austrijas, Somijas un Īrijas valdības uz konferenci par neitralitāti Kijevā.
16. Paziņot apņemšanos ievērot Minskas 2 vienošanos, tostarp abu austrumu reģionu pašpārvaldi.
17. Paziņojiet par apņemšanos godināt etnisko un valodu daudzveidību.
18. Paziņot par labējo vardarbības izmeklēšanu Ukrainā.
19. Paziņojiet ukraiņu delegācijām ar aizkustinošiem plašsaziņas līdzekļos atspoguļotiem stāstiem, lai apmeklētu Jemenu, Afganistānu, Etiopiju un duci citu valstu, lai pievērstu uzmanību visiem kara upuriem.
20. Iesaistieties nopietnās un publiskās sarunās ar Krieviju.
21. Apņemieties neuzglabāt ieročus vai karaspēku 100, 200, 300, 400 km attālumā no robežām un pieprasiet to pašu no kaimiņiem.
22. Noorganizējiet kopā ar Krieviju nevardarbīgu neapbruņotu armiju, kas staigātu pie robežām un protestētu pret jebkādiem ieročiem vai karaspēku.
23. Izsūtiet pasaulei aicinājumu brīvprātīgajiem pievienoties pastaigai un protestēt.
24. Sviniet globālās aktīvistu kopienas daudzveidību un protesta akcijas ietvaros organizējiet kultūras pasākumus.
25. Lūdziet Baltijas valstis, kuras ir plānojušas nevardarbīgu reakciju uz Krievijas iebrukumu, palīdzēt apmācīt ukraiņus, krievus un citus eiropiešus.
26. Pievienojieties galvenajiem cilvēktiesību līgumiem un ievērojiet tos.
27. Pievienojieties Starptautiskajai Krimināltiesai un atbalstiet to.
28. Pievienojieties Līgumam par kodolieroču aizliegumu un to ievērojiet.
29. Piedāvājums rīkot atbruņošanās sarunas pasaules kodolieroču valdībām.
30. Lūdziet gan Krievijai, gan Rietumiem nemilitāru palīdzību un sadarbību.

Ukraina tos varētu atbalstīt neapbruņoti aizstāvji vēlas tikt ielaists, lai aizsargātu atomelektrostacijas.

Ukraina varētu pasludināt panākumus — kā jau vairāk nekā gadu — un atstāt to pie tā, tagad pievēršoties sarunu galdam.

Taču gan Ukrainai, gan Krievijai būs jāatzīst nelikumības un jāpiekāpjas, ja karam beigsies. Pat ja viņi vēlas turpināt izklaidēt nevainojamības maldus, viņiem tas būs jādara. Viņiem būs jāļauj Krimas un Donbasa iedzīvotājiem pašiem izlemt savu likteni. Un tad Ukraina, NATO un Raytheon varētu pasludināt demokrātijas uzvaru ar kādu reālu pamatojumu tam.